3 dienas Gaiļezerā.39

Bilde gan atgriezās gaišāka pamostoties 1. palātā - kur pēc operācijas cilvēku novēro. Mani jau "sagaida" novērotājas. Neko pārāk nejūtu. Kopš 1. stāva "apmeklējuma" ir pagājušas 2 h. Operācija ilga 40 min., bet tas ir katrai sievietei individuāli. Sajūtas ķermenī ir "apšaubāmas" - nekas nesāp, bet liekas itkā es būtu karuselī izgriezusies, tad iemesta veļasmašīnā un vēl lidojusi gaisa balonā. Nekā pārāk nesapratu, tikai to, ka es esmu un es esmu dzīva, kaut kur ir ielikts katetrs, lai man nav jāiet uz tualeti. Pirmajā dienā es vispār nepiecēlos, ļāvos aprūpei, kā gan savādāk. Diena pagāja pusguļot, neko neēdot un nedzerot.

Otrā diena gan bija neaprakstāma - šajā visā, arī tagad, man visneciešamākā likās celšanās. Agri no rīta, pēc 06:00, vēlāk, atnes termometru - temperatūra paaugstināta. Tad māsiņa liek celties - kas vispār šķiet neiespējami! Likās, itkā vēders atsprāgs vaļā, bet tā notikt nevar. Otra sāpīgākā lieta bija katetra izņemšana, mani pat vēdersāpes tā nesatrauca, cik tās dažas sekundes izņemot katetru. Visu 3 dienu laikā man gan lika sistēmu ar antibiotikām, gan dūra pretsāpju šprices, pateicoties kam es vispār spēju pakustēties un pagulēt. Jo kad pieceļās, tad ir normāli - var aizčāpot līdz logam, paskatīties uz priežu mežu, vēl redzēju helihoptera laukumu.. 

Ja ir plānveida operācija, iesaku ierasties ar savām čībām, istabas drēbēm, higiēnas priekšmetiem un arī tualetes papīru. Manā palātā es biju vienīgā latviski runājošā paciente. Arī vienīgā, kas tur biju pēc operācijas. Trīs "lēdijas" savā starpā paspēja gan personālu "izķidāt", gan atliek ārstei durvis aizvērt, kad viņu nosauc par fūriju un par idioti, tā principa pēc, ka "Es pati atbraucu ar ātrajiem, es te gribēju būt, bet jūs nu nekā nedariet un tāpēc "pašla na"...". Visu cieņu grūtniecēm, es nezinu kā ir būt mātei vai būt gaidībās, bet jūs neesat vienīgās slimnieces palātā. Man ar savu salāpīto vēderu tur vairs nebija ko piebilst. Tur bija visādi iemesli tai situācijai par ķildošanos, bet man šķiet ka dažas sievietes sevi pārvērtē. Ārsti varbūt nemēdz būt laipni 24/7, rokas vienmēr aizņemtas, darba daudz, bet tas nenozīmē, ka ārsti un personāls ir idioti. Mans skatījums ir tāds: kādu attieksmi tu izrādi citiem, tādu tu saņemsi atpakaļ. Un to es arī saņēmu - cilvēcīgu, laipnu un adekvātu, nevis draudot, ka "Visu Gaiļezeru aizklapēšu!!" un to arī saņemot atpakaļ.

Labi, miers ar to - par ēdienreizēm. Ēst nesa 3x dienā, tumši zilas tādas kā putuplasta paplātes, visi šķīvji, krūzes aizvākoti ar vāciņiem. Brokastis (08:20): biezpiens, manna, lakto, tēja. Pusdienas (13:40): mīcīti kartupeļi ar vistas gaļu, zupa, morss (kaut kas sarkanīgs). Vakariņas (17:10): melnā tēja, putra, sakulta olu baltuma gabaliņš (kaut kas tāds). Laiki mainās, bet aptuveni vienādā laikā atnes paēst. Protams, izredzētajām, kuras pārtiek no ceptiem kartupeļiem un pīrāgiem, ir iespējas nolaisties uz kā to nosauca, par "kafejužņiku" un ēst cik uziet. Man pilnībā pietika ar slimnīcas ēdienu.

Vēl inčīgi bija tas, ka pie manis, vispirms prasot atļauju, ienāca 4 jauni vīrieši - angliski runājoši studenti, 4. gads mācoties par ārstiem. Nu tad arī uzdeva visādus jautājumus par laparoskopiju. Dēļ sarunas ar viņiem, mani citas palātā esošās sievietes noturēja par ārzemnieci. Wtf. Bet ja nopietni: Kas būtu jāzina sievietēm pēc laparoskopijas, kuras laikā izņem cistu: tā var būt veidota no taukiem / matiem / nagiem (pirmatnējās šūnas). Asiņošana pēc operācijas var būt, var nebūt - man gandrīz nebija. Lauzošā sajūta un vēdera piepūšanās var būt, man parādījās otrajā dienā un vairāk trešajā. Plecus itkā lauž un labais sāns sāp. Kāpēc tas tā ir? Jo operācijas laikā ķermenī ielaiž noteikta veida gāzi, kas paceļ orgānus un dod iespēju ķirurgam labāk un operatīvāk strādāt. Ar laiku šai gāzei absorbējoties organismā, balon-vēdera sajūtai ir jāpāriet. Laparoskopija negarantē veidojumu neatgriešanos vai vieglākas mēnešreizes - tas viss var atgriezties. Slimnīcā var gulēt tikpat labi 3 dienas, tikpat labi 5 - atkarībā no tā, cik ļoti labi šuves dzīst un kā norit atlabšana.

P.s. - mani vienīgie suvenīri ir papīri, bet vēl tās mazās sviesta paciņas un cukura paciņas, kuras es nemaz neizmantoju, jo teica, ka neko saldu labāk neēst. Pagaidām visu dabīgu.

Vēl - pēc šādas operācijas nedrīkst neko smagu celt vismaz 2 nedēļas, mazgāties - pēc ārsta ieteikumiem. Šodien man piegrieza dažus diegus, par pārējiem teica, ka paši "izkritīs", pazudīs. Atkratoties uz mājām, es uz savu jumta stāvu kāpu lēnāk nekā gliemezis - ārā mani pensionāri pat apdzina. Bet man vienalga. Es pamodos un es esmu un tas ir svarīgākais. Būt. Jo anestēzija ir tā lieta, kuras laikā neparedzamu iemeslu dēļ var rasties, citējot: "smadzeņu bojājumi, sirdslēkme, nāve". Vēl pirms operācijas ir jāparakstās par vai pret asins pārliešanu. Nu tad secinājums tāds: operācija noritēja veiksmīgi, aprūpēja un ēdināja kā nākas, pat citu kreklu vēl iedeva pārvilkt. Katrā palātā var nospiest pogu māsiņu izsaukšanai, ja kas kaiš. Ārstu attieksme ir galvenokārt atkarīga (labi, gan no viņu noguruma, noskaņojuma veida) no tā, ko tu pats saki un kādā tonī. Nevar gan sāpēs guļot smaidīt kā maija saulīte, bet saukt ārsti par fūriju es neredzu jēgu. Tad šķiet - ko gan tu te atbrauci, pasprēgāt, vai? Nevis ārstēties. 

Gaiļezera 15. nodaļas darbinieki man šķita visatsaucīgākie un čaklākie kādus man ir gadījies redzēt, nemaz nerunājot par manu ārsti, kura pat izsaka komplimentu par pidžamas biksēm :D Gaiļezers man gan ir īpaša vieta tāpēc, ka te es biju atkal, pēc kādiem 18 gadiem. Pirmoreiz ar vecmammu braukāju, uz citu nodaļu, pie tāda dr. Lāča, kurš novēroja manu caurumu sirdī (kurš ir sen jau kā aizaudzis). Palika pat mazliet žēl to cilvēciņu, kuri tur skraida, tekalē pie slimnieku gultām, bet tur vēl dažs labs aiz muguras norok. 

Njā, tā kā saņemot rēķinu zinu, ka nebankrotēšu, tad šī nodaļa šomēnes var sagaidīt kaut ko ļoti garšīgu no manis un nevis, jo es kādu kukuļoju, bet es gribu tos cilvēkus kaut nedaudz iepriecināt, jo man ļoti aizkustināja dvēseli kaut vai kā viena darbiniece teica, ka "Mēs tev visu iedosim. Sasmērēsi kreklu - dosim jaunu. Paliks netīra sega - dabūsi citu. Visu iedos, jo nav nekā svarīgāka par jūsu veselību". No viņas mutes tas skanēja kā tieši no viņas sirds :)