Tagad, kad nepārprotami ir iestājies rudens, izjūtu vieglu nostaļģiju pēc vasaras saulainajām dienām un atbilstošām izklaidēm. Tāpēc man sagribējās pakavēties pie dažām augusta beigu atmiņām – par kurām vēl neesmu rakstījis. Tad lūk, kā toreiz izrādījās, man diezgan labi izdodas pārvarēt neveiksmes brīžus ar mierīgu apziņu, ka tiem sekos baltā dzīves strīpa. To dienu notikumi kā reiz ir no tā repertuāra, kas spēcina apziņu par pozitīvo notikumu pēctecību, kas seko ne tik saldiem dzīves mirkļiem.
Stresainākos dzīves periodos gadās tā, ka pirmās sekundes pēc pamošanās norit mierpilnā labsajūtā līdz brīdim, kad domās iezogas smagums. Pa lielam, par ko man sūdzēties?! Mana peļņa stabili pieaug, kas ļauj manis uzstādītos dzīves mērķus pamazām pārnest no iztēles realitātē. Kā piemēram, biju izvēlējies savu jauno sapņu spēkratu un atliek vien sagaidīt tā atgādāšanu Latvijā no Vācijas. Viss iet uz augšu, gandrīz. Un tajā nelielajā nogrieznī, kur viss nav 100%, stāsts ir par divām satriecošām meitenēm, kas mani satrauc, uzbudina, kas liek manai iztēlei piedzīvot ļoti patīkamus brīžus un vēl patīkamākus ķermeniski, kad esmu ar viņām kopā. Neesmu no tiem džekiem, kas ilgi pārdzīvo dēļ meitenes. Līdz šim, ja kaut kas negāja īsti kā vēlētos – next un dzīvojam tālāk, nav ko daudz iespringt un pārdzīvot. Tā man šķita.
Tātad guļu gultā un jūtos pazudis un iztukšots, tās ir tās izjūtas, ko tikai neveiksmes ar meitenēm var sagādāt. Jo Dacei iespējams ir draugs un neesmu viņu vairs ne saticis, ne runājis ar viņu. Ramona salaiž ar manu labāko draugu. Doma, ka Ramona neprognozējamās diennakts stundās, absolūti erotiskā apakšveļā un šokējoši īsās kleitās ierodas pie Dāvja, nevis pie manis … ko lai saka – mani dziļi iekšā tracina! Par jūrnieku vēl būtu pusbēda, bet par Dāvi gan – vajadzēja steidzami anulēt šīs muļķības no savas galvas! Mūsu draudzību vērtēju daudz augstāk par kaut kādām privātīpašnieciskām tieksmēm. Šīs pašdisciplinējošās domas izrāva mani no tumšā mākoņa, saģērbos, lai dotos paskriet, kad pirmais uzmundrinājums man pienāca Whatsapp ziņas veidā no Daces: “Čau, kā Tev iet? Varam šovakar satikties?” Good timing, pie sevis nodomāju. Un tai pat laikā – mani pārņēma pašlepnums un vēlme Daci atšūt kā uzbāzīgu mušu (tas nekas, ka vēl pirms 5 minūtēm tas viss manī raisīja kaut ko līdzīgu skumjām … sliktais, kā saka, aizmirstas ātri). Nu, labi, atšūt nē, bet manu atbildi pagaidīt viņai nāksies gan. Noskrēju 10 km ar vienu elpas vilcienu. Lai gan negribēju to sev atzīt, Daces parādīšanās man deva pamatīgu adrenalīna devu, pat vēl īsti nezinot mūsu gaidāmās tikšanās iznākumu. Savā ziņā nebija pat tik svarīgi, vai Dace aizvien ir kopā ar savu džeku, vai nē. Šī ziņa bija kā apliecinājums, ka neesmu viņai vienaldzīgs. Priecājos par iespēju satikties aci pret aci un izrunāt ar viņu šo situāciju.
Noskaņojums bija pacilāts un tāds, ka gribējās atrasties kaut kur tuvāk debesīm un ar plašu skatu, tāpēc sarunājām tikties restorānā “Grill 67”, kur rezervēju mums galdiņu. Man nebija konkrētu ekspektāciju tam vakaram, un varbūt tieši tā bija izdošanās atslēga. Pēc tam, kad Daci nebiju kādu laiku saticis, viņa izskatījās vēl neatvairāmāka. Bez tam, Daces patiesais prieks mani satiekot, lika uzreiz pagaist visām rūgtuma paliekām. Vēl pirms vīna pudeles atkorķēšanas, sarunas raisījās viegli un nepiespiesti un, godīgi sakot, biju par to pārsteigts. Dacei piemita tāda īpaša spēja – patikt, neskatoties ne uz ko, un prasmīgi izgaisināt pagātnē izraisītās negācijas. Pēc teju pusgada pazīšanās, pirmo reizi Dace atzina man jau sen zināmu faktu par viņas (bijušo) draugu jūrnieku. Tas neesot bijis svarīgi par viņu runāt ātrāk. Viņi jau vairākus gadus tā esot dzīvojuši, pusgads uz sauszemes kopā un pusgads – jūrā. Tikai pēdējo divu gadu laikā attiecības sašķobījušās. Tās it kā sastinga kaut kādā stadijā un nevirzījās ne uz priekšu, ne atpakaļ … tās, manuprāt, bija detaļas, bez kurām būtu varējis lieliski iztikt. Bet pārtraukt Daci arī netaisījos, viņas atklātība pēc tik ilgstošas noslēpumainības bija patīkama pārmaiņa. Šajā sarunā bija liela uzticēšanās deva, kas radīja mūsu starpā tādu īpašu tuvību. Man tas patika, ļoti. Tad lūk, šoreiz viņa jūrnieku ir gaidījusi uz sauszemes nevis lai no sirds izmīlētu, bet gan – lai šķirtos. Un šajā brīdī man kļuva nedaudz grūtāk slēpt savu sajūsmas smīniņu par tikko dzirdēto. Dace nebija aizņemta ar savas mīlas ligzdas vīšanu kopā ar jūrnieku, bet gan ar kurvīša došanu – lieliski jaunumi! Tas neesot bijis tik viegli, bla bla, viņam vajadzēja laiku, lai atrastu, uz kurieni pārvākties, bla bla, vārdu sakot – Dace bija spērusi izšķirošo soli un pielikusi punktu attiecībām ar jūrnieku – viņa atkal bija brīva!
Protams, ne visi trumpji bija manā piedurknē. Uz šī negaidītās tuvības viļņa arī es pateicu ko tādu, ko īstenībā nebiju plānojis atklāt. Atzinos, ka esmu ticies ar Ramonu arī neformālākā gaisotnē. Bet viņa tagad ir kopā ar Dāvi, kurš mūs visus aicina uz jahtas ballīti. Pateicu un uzreiz nedaudz nožēloju – ballīte ir ļoti labi, bet ballīte mums četratā vienuviet – mmm, diez vai. Pēc neilga klusuma brīža Dace sarosījās un paziņoja, ka labprāt dosies uz šo ballīti. Biju gaidījis kaut kādu greizsirdības scēnu vai ilgas neveikla klusuma pauzes. Bet tā vietā, likās, ka Dace savā apziņā pārlēca no sava stāsta par draugu–jūrnieku uzreiz uz faktu, ka Ramona ir Dāvja draudzene, izlaižot pikantas ainiņas, kur mans un Ramonas ķermenis savijās. “Aizbraucam uz Ķīšezeru nopeldēties!” Dace pēkšņi ierosināja. Domāts – darīts! Lai gan vasara vēl nebija galā, vakari jau bija gana dzestri un naksnīga pelde nebija pirmā lieta, kas var ienākt prātā. Bet, jebkurš priekšlikums aizietu kā smērēts, vēl pie tam – būt ar Daci šobrīd divatā, kaut kur prom no ļaužu acīm, kailiem (kuram gan no mums abiem ir paņēmies peldkostīms?!) – labākais no iespējamiem scenārijiem!
Atradām jauku, nomaļu vietiņu ar vieglu piekļuvi ezeram. Auto skanēja mierīgs ambient chillout, Dace koķeti uz mani paskatījās un sāka lēnām izģērbties. Ar acīm izbaudīju katru viņas kustību, kas skatam atklāja sen neredzētas, ļoti iekārojama ķermeņa aprises. Kad Dace tika līdz apakšveļai, viņa izkāpa no mašīnas un aizgriezusi man muguru devās ezera virziena. Tad apstājās un lēnām novilka krūšturi, tad noslidināja biksītes. Lai gan gaiss bija dzestrs, mans draudziņš uzreiz palika ciets, iedomājoties viņas silto kājstarpi, un dzestrajā gaisā sacietējušos krūšu galiņus. Viņa, neskatoties uz mani, sāka brist iekšā ūdenī. Aši nometu drēbes un viņai sekoju. Ūdens bija a-u-k-s-t-s! Dace piepeldēja man klāt, aplika rokas ap kaklu un noskūpstīja. Neskatoties uz karstumu, ko sāku just iekšēji, abi sākām nedaudz drebināties. Paņēmu Daci uz rokām un izcēlu no ūdens. Ieslēdzu mašīnā sildītāju uz pilnu jaudu un pavisam drīz salonā sāka valdīt tropisks klimats, un ne tikai dēļ karstā gaisa … Sākumā ar glāstiem izbaudīju katru viņas ķermeņa izliekumu. Daces āda bija maiga un smaržoja pēc kaut kā neizdibināma, kas lika visām manām maņām uzbudinājumā nodrebēt. Glāstīju viņas krūtis, vienlaicīgi skūpstot muti, kaklu, sajutu viņas ādu uz savējās. Iegāju viņā iekšā lēni, ļoti lēni, līdz maksimumam sakairinot mūsu abu sakarsušos un uzbudinātos ķermeņus. Dace baudā kustējās un ņurdēja zem mana smaguma. Tas bija lieliski, vienkārši perfekti, ne 100%, bet vispār ārpus vērtējuma skalas! Gūtās emocijas paspilgtināja fakts, ka pēc ilgāka laika varēju iegūt to, pēc kā ilgojos un kas man bija dziļi iespiedies atmiņā.
Dienā, kad bija ieplānota Dāvja ballīte uz jahtas, laiks bija saulains un silts, vienkārši ideāls. Bez mums četriem uz jahtas bija vēl viens pārītis un kapteinis. Vizināšanās bija paredzēta pa Daugavu ar skatu uz pilsētu. Teikšu tā, ka braukt vai iet pāri tiltam, vai skatīties uz Vecrīgu no otra Daugavas krasta ir pavisam kas cits, nekā baudīt šos skatus no jahtas klāja! Smēķēt ūdenspīpi Daugavas viducī ar skatu uz Prezidenta pili bija diezgan interesanta pieredze. Skanēja deju mūzika, atdzesēts šampanietis bija pieejams pēc sirds patikas, meitenes sauļojās, dejoja mums par prieku. Izskatījās, ka kapteinis ir kas līdzīgs divi vienā – ne tikai stūrējot, bet arī ik pabrīdim fočējot un filmējot mūs, jo Dāvis gribēja, lai šī vienreizējā ballīte starp diviem Rīgas krastiem un ar saviem labākajiem draugiem uz klāja tiek dokumentēta.
Uz jahtas valdošā atmosfēra bija diezgan saspīlēta, neskatoties uz ekskluzīvajām izklaidēm, kas mums bija sarūpētas. Ar acs kaktiņu vēroju, kā Dace un Ramona saprotas, bet viss likās normas robežās. Ballīte solījās būt izdevusies, sāku atslābināties ar domu, ka visi esam pieauguši cilvēki un varam taču kopā normāli atpūsties … te nu bija, slavenais miers pirms vētras! To, ka Dace ar Ramonu sākušas asu vārdu apmaiņu, varēja dzirdēt pēc abu balsīm, kas stipri pārsniedza mierīgas sarunas decibelus. Kad Dāvis iejaucās un mēģināja noskaidrot, kas tur notiek. Dace viņam tikai atbildēja: “Pajautā Ramonai pats!”
Jutu, ka tuvojamies tai bīstamajai robežai, kur atklājoties dažiem noklusētiem faktiem, vienā mirklī negatīvās emocijas varētu eskalēt līdz grūti paredzamiem apmēriem. Nebija daudz kur sprukt, bija steidzami jāmaina notikumu gaita...
Beigas lasi manā blogā - https://mistersx.com/es-dace-ramona-un-jahta/
