Tiem, kuri kategoriski noliedz kaut kāda veida notikumu realizēšanos ar ātrumiem, kuri pārsniedz gaismas ātrumu, iesaku lieki necepties, jo šeit tiek vairāk runāts par informācijas struktrālo kritēriju konceptu, kā par konkrētas informācijas, vielas identificēšanas iespējām. Vai nosacītas vielas teleportēšani nav nepieciešams anhilēt teleportējamo vielu, bet gan panākt noteiktu strukturālu replikāciju izvēlētajā vietā, kas arī norāda uz to, ka teleportēšana nav momentāls pasākums. Tātad nosacītā teleportēšana vairāk līdzinātos kaut kāda veida objekta uzslāņošanai (3D printēšanai), izmantojot informāciju par uzslāņojamo objektu.
Sekojoši svarīgakais ir izvērtēt, kas ir informācijas vienība vai kopums, kā nonākšanai izvēlētajā vietā būtu jārealizejas, izmantojot izvēlēto tehnoloģiju. Paradokss sakņojas tajā, ka filma nevarētu tikt translēta ātrāk, kā tā varētu tikt uzņemta, tomēr tas nepasaka to, ka filma nevarētu tikt sadalīta divās daļās, kur sākuma un beigu daļa tiek sagatavota un pārraidīta vienlaicīgi, kā rezultātā filma varētu tikt pabeigta divreiz ātrāk par to, kā kāds varētu to noskatīties. Vai ar šādu piemēru var ilustrēt to, ka kaut kādu notikumu realizēšanās būs paredzama ātrāk, kā informācijas apstiprināšanai par to, ka notikums tik tiešām ir noticis. Vai saņemot informāciju par to, ka Marsa gravitācijas laukā ir nonācis akmenis, mums nevajadzēs sagaidīt apstiprinājumu tam, ka akmenis ir nokritis uz Marsa virsmas, mēs ar ļoti lielu ticamību varēsim apgalvot to, ka akmenis ir nokritis uz Marsa virsmas, kas norādīs uz to, ka, ja arī, esošais notikums tika realizējies nedaudz vēlāk, to pierādīt nebūtu iespējams lielā attāluma pēc.
Tātad vielas nosacīta teleportēšana ir kaut kādu struktūru replikācija nevis pati replicējamā struktūra, bez tam attiecīgā informācija par struktūru var būt daļēja un zināmajā vidē realizēties, kā process kura ātrums pārsniedz pilnas informācijas piegādāšanas ātrumu. Respektīvi, zinot, ka protons piesaistīts elektronu, veidojot ūdeņraža ātomu, ūdeņraža molekulas nosacītajai teleportēšanai mums pietiks nogādāt uz teleportējamo vietu vien divus protonus, kuri esošajā vidē piesaistīs pa elektonam un savienosies ūdņraža molekulā, kā rezultātā informācijas pārraidē par teleportējamo struktūru tiks nosūtīta krietni vien mazāks apjoms informācijas, kā tas, kurš būtu nepieciešams vajadzīgajam rezultātam, jo atsevišķās subatomārās struktūras (elektronus, protonus, neitronus, utt) mums nepastāv iespēja identificēt - elektrons uz Zemes būs arī elektrons uz Marsa.
Kādam varētu šķist, ka šādu pieņēmumi varētu konfliktēt ar Einšteina relativitātes teoriju, tomēr atļaušos atgādināt, ka Einšteina relativitātes teorija nekonfliktē ar viņa izvirzītās tēzes par vidi aprakstu. Vai pats Alberts Einšteins paredzēja melno caurumu eksistenci, kurā vielas un telpas apraksts neatbilst viņa izvirzītās tēzes kritērijiem (bezgalība ir abstrakcija nevis realitāte). Par cik melnie caurumi variē savā starpā - atšķiras ar masu un novietojumu attiecībā pret citiem smagiem izplatījuma elementiem, tas attļauj pieņemt, ka Einšteina izvirzītā teorija par laika sasaisti ar telpu nav galēja vai vietās, kur gaisma zaudē savas kvalitātes, laika novērtējumam būs fotonu ietekmējošās nobīdes.
lasi, vērtē, komentē 
