local-stats-pixel fb-conv-api

Vai mēs atrodamies izplatījuma centrā1

20 0

Patreiz tiek pieņemts, ka kādriez novērojamā izplatījuma robežas varētu būt aptuveni 93 miljardu gaismas gadu diametrā. Tomēr šāds pieņēmums ir balstīts uz to, ka mēs kā novērotāji esam novietoti izplatījuma vidū un visums turpina neizmērojami strauji izplesties. Ja pieņem, ka visuma galējais vecums ir 13,8 miljardu gadu un mēs esam novietoti tieši pašā visuma vidū, tad attiecīgi var pieņemt, ka mums pašreiz novērojamā visuma rādiuss būs aptuveni 46 miljardu gaismas gadi.

Tomēr šādi apsvērumi tiek izvirzīti, no tēzēm, kuras cilvēkam pilnībā nav iespējams saprast. Vai patreiz izvirzītās tēzes balstās uz to, ka izplatījums ir sācies tā dēvētā 'Lielā sprādziena' rezultātā, līdz ar ko varētu nebūt svarīgi, cik tālu viens no otra atrodas matērijas sablīvējumi - galatktikas, zvaigznes, utt. Tomēr lai apgalvotu, ka esam novietoti telpas pašā vīdū, būtu jāpaļaujas uz veiksmes faktoru, kurš ir neiespējami niecīgs, līdz ar ko mūsu nosacītajai atrašanās vietai izplatījumā varētu parādīties visai kritiska nozīme astronomijas attīstīšanā un virzīšanā, kā arī fiziku varētu papildināt zināmi kritēriji, kurus zinātnieki izmanto, kā fundamentālus parametrus, lai salīdzinātu vielas un spēku savstarpējās mijiedarbības.

Kā varētu tikt panākta nosacīta sapratne par to, kurā vietā attiecībā pret visuma centru mēs varētu būt novietoti?

Ja kāds iztēlojas, ka visums varētu būt kā sfēra(bumba), tad attiecīgi uz bumbas virsmas nosacīti varētu vienmērīgi izlikt sensorus, kuri attiecīgi reģistrētu visus iespējamos impulsus no reģistrējamā visuma, kas ļautu salīdzināt to, kuros virsmas apgabalos reģistrējamie impulsi būs vairāk un kuros mazāk, līdz ar ko vajadzētu rasties nobīdei no sfēras centra, ļaujot novērtēt to, cik tālu mēs varētu atrasties no visuma centra, ja pieņem, ka visums ir sfērisks - paplašinās visos virzienos vienmērīgi. Tomēr pie noteiktas datu analīdzes un apstrādes varētu pastāvēt arī iespēja, ka visums varētu arī ieņemt cita veida formu, lai nostiprinātu cilvēka labāku sapratni par laika, telpas un matērijas savstarpējo mijiedarbību.

Fizikas zinātnes barjeras, kuras neļauj atkāpties no tradicionālās sapratnes:
o Gaismas ātruma ierobežojošais faktors
o Virziena nereducēšana telpā (visus virzienus telpā pieņemt kā līdzvērtīgus parametrus)
o Vielas asociēšanu ar informāciju, kas melnajiem caurumiem liek piedēvēt spiedienu

'Lielais sprādziens' patreiz ir ar laika konceptu sasaistīts fenomens, kas paredz to, ka laika vai notikumu secība patreiz izriet no notikuma līdz kuram ir iespējams atkāpties, lai nenonāktu pretrunā ar citām fundamentālām tēzem, kuras tiek izvirzītas par balstu cilvēka sapratnes paplašināšanai un padziļināšanai. Tomēr noteiktas novērotās parādības liek cilvēkam saprast, ka patreiz noformulēto zināšanu koncepts nav pilnīgs un matērija, kā arī cita veida ar enerģiju izsakāmas parādības var neiekļauties cilvēkam saprotamajā pasaules skaidrojumā.

Fundamentālie kritēriji uz kuriem tiek balstīta sapratne par fiziku:
+ telpa
+ laiks
+ enerģija

Tomēr neskatoties uz šo kritēriju nozīmīgumu vai stabilitātes nepieciešamību, lai varētu sasaistīt patreiz akumulētās zināšanas ar novērojumiem, nereti, fiziķiem nav citas iespējas kā vien nonivilēt kādu no balsta kritēriju - pazaudējot enerģiju, veidojot laika cilpas vai deformējot telpas jēdzienu. Tāpēc sapratnes papildināšana par to vai esošie fundamenālie kritēriji mūs ietekmē no visām pusēm vienādi varētu izrādīties noteicošais faktors nākotnes fizikas ietvaros. Pieņemot to, ka esam novietoti vietā, brīdī un veidā, kurš paredz to, ka viss pārējais ir vienmērīgi izkliedēts ap mums, var nedot mums iespēju saskatīt kādu būtisku likumsakarību, kura varētu izrādīties būtiska pasaules izzināšanas norisē.

lasi, vērtē, komentē emotion

20 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt