Golobālā sasilšana un ar to saistītās ķibeles kādam, iespējams, ir sāpīgakais no civilizācijas un tās nākotnes aspektiem, citiem, iespējams, tas ir apnicis un nešķiet vērts viņa vai viņas vērtīgā laika, kas tiem dāvāts, lai čāpotu pa Zemes virsmu.
Tomēr bieži vien kā lielākais no draudiem globālās sasilšanas rezultātā, tiek minēts Zemes polu ledāju izkušana, kas rezultētos ar to, ka apvienotās pasaules ūdens krātuves līmenis varētu pacelties tādā līmenī, ka piekrastes teritorijās dzīvojošajiem vairs nebūtu iespēja baudīt sev tik ierasto un tīkamo dzīves ritmu.
Izrādās, ka šāda problēma arī varētu nebūt nemaz arī tik aktuāla, ja Zemes uzraugi pareizi apsaimniekotu savā aprūpē esošās teritorijas. Pavirši aprēķini, liecina par to, ka uz Zemes virsmas jau patreiz ir tik daudz ūdens, ka tam nonākot okeānos, attiecīgi Zemei draudētu lielas daļas piejūru teritorijas zaudēšana. Šeit tiek apskatīti ledāji, kuri klāj augstākās kalnu virsotnes, purvi, upes, mežu masīvi un cita dzīvība, kā arī paši cilvēki, kuri vidēji vismaz astoņdesmit procenti sastāv no ūdens. Sekojoši, ja zemes apsaimniekošanai tiktu izvēlētas tādas stratēģijas, kā dambju veidošana, mežu audzēšana un rīsu kultivēšana, tad pie attiecīgiem scenārijiem, kuros tiktu panākts tas, ka patreizējo tuksnešu vietā būtu augsne, kura satur mitrumu un virs kuras ir mežu masīvi, ar visiem izkusušajiem ledājiem ūdens līmenis okeānos varētu palikt nemainīgs vai pat atkāpties, ja tiktu izmantota efektīvs veids, kā ūdeni noturēt zemes iekšienē.
Patreiz Ķīna un Āfrikas vidus valstis diezgan aktīvi nodarbojas ar tuksneša teritorijas atgūšanas pasākumiem, cenšoties daļu tuksneša pārklāt ar mežiem un norobežot tuksnesi no citām teritorijām, kā rezultatā ir jau panākta diezgan pamatīga mežu masīvu atjaunošana, kuru kopējā saturošā šķidruma masa ir vērā ņemama vispasaules pieejamajā ūdnes resursa kontekstā. Protams šīs valstis ir citu problēmu priekšā, saistībā ar saviem ambiziozajiem projektiem, tomēr tās šajā rakstā netiks iztirzātas. Bet analizējot šādus piemērus pastāv iespēja, ka pasaules sabiedrība varētu pat sākt konkurēt savā starpā, lai sāktu piesaistīt ūdens resursus savā iekšzemē, kāmēr problēma ar ūdens nepietiekamību un dažādiem kolosāliem projektiem pagaidām nav jāatianso Starptautiskā līmenī. Sekojoši, pagaidām valstis var īpaši neatskaitoties uz vienas upes uzbūvēt dambju sēriju, kā piemēru varētu pievest Daugavu, uz kuras ir vizmaz četri ievērojama izmēra dambji elektroenerģijas ražošanai. Tomēr salīdzinot tos ar ASV un Ķīnas lielākajiem dambjiem tos varētu pilnībā ignorēt un šādu projektu izstrāde un izmantošana vēl esot vien savos pirmajos ļodzīgajos soļos un tuvākajā nākotnē tā varētu trīskāršoties. Tā pat ar tuksnešu apsaimniekošanu, pagaidām ir pat iespējams gūt starptautisku atbalstu un atzinību tuksnešu transformēšanai uz floru un faunu stimulejošu vidi, tāpēc tās valstis, kuras patreiz aktīvi nodarbojas ar tuksnešu apsaimniekošanu varētu būt vinētājas nakotnē. Līdzīgi kā ar industralizāciju no kuras ieguva Rietumu sabaidrība, līdz pasaules līmenī tika konstatēts, ka šādas aktivitātes var būt nevēlamas un patreiz industralizācijai nākas sastapties ne ar vien vienu šķērsli, lai tā tiktu attasinota.
