Laika saprotamā vēsture ir visai piesātināta ar dažāda veida ekscentriskiem lēmumiem, to neadekvātu aizstāvēšanu. Gribētos pieņemt, ka laika dalījumam būtu jākalpo, lai attiecīgi tā lietotājiem būtu vieglāk pielāgot laika dalījumu savām vajadzībām. Tomēr, kā to attaino vēsture, laika reorganizācija virzas pretējā virzienā un laika dalījums paliek aizvien sarežģītāks.
Problēma ar laika dalījumu sākas ar to, ka astronomiskais gads ir nedaudz garāks par astronomiskās dienas ciklu skaita summu. Vai cietiem vārdiem Zeme apkārt Saulei savā orbītā apgriežas ap savu asi aptuveni trīssimtsešdesmitpiecas ar ceturdaļu reizes, kas vēsturiski ir daudziem sagādājis ne mazums galvassāpju. Sākot ar antīko Jūdu tautu, kura nespēja piemeklēt pareizo dienu skaitu mēnesim un beidzot ar pēdējo inovāciju laika uzskaites kārtībā, kur sekunde tiek izteikta kā cēzija izatopa izstarotās radiācijas intervālu noteikts skaits.
Sekojoši, ja mērķis būtu padarīt laika uzskaiti ērtāk lietojamu, tad uzdevums būtu laika mazāko mērvienību tieši pakārtot, laika noteicošajai pamatvienībai. Sekojoši sekundes nosakot, kā astronomiskā gada noteiktu veselu vienību skaitu, kas attiecīgi ļautu visas dienas padarīt nedaudz garākas, balstoties uz sekundes niecīgu pagarinājumu, vai arī kādai dienai noteiktās sezonās varētu pievienot papildus stundu, ja nelielā nobīde no diennakts tumšā laika, sabiedrībai būtu grūti pieņemama. Šāds solis ļautu atteikties no garo un īso gadu izmantošanas un laika vienība nebūtu pakļauta turpmākām deformācijām un tās pielāgošanai.
Kā vēsturiski ir apstiprinājušas dažadās laika reformas, ar jauniem atklājumiem parādas jaunas iespejas, tomēr parasti šo atklājumi rezultējas ar sarežģītāku risinājumu. Kā piemēru var ņemt Gregora kalnedāri, pēc kura patreiz lielākā pasaules daļa vadās, lai orientētos laikā. Tomēr apzinot problēmu, risinājums tika balstīts uz īsākās laika vienības saglabāšanu, nevis tās pielāgošanu pamatvienībai, kas būtu gads. Sekojoši problēma netika atrisināta, bet sarežģīta, jo gada un dienas attiecības laikā nav konstantas. Vai nosakot sekundi par pamatmērvienību un cenšoties to saglabāt kā nemainīgu, pēc kāda laika rezultēsies pat ar pamanāmām nobīdēm diennakts ciklā, nemaz nerunājot par to, kā tas atsauksies uz gada intervālu. Respektīvi patreizējā sekundes izteiksme paredz noteiktu atomāro spēku mijiedarbību skaitu, kuru skaits tika noteikts pagājušā gadsimta beigās. Bet neskatoties uz leilāku precizitātes panākšanu, netika ņemta vērā tāda parādība, kā Mēness atālināšanās vai Zemes rotācijas ātruma nelielā izmaņa, kas ar laiku radīs vērā ņemamu nobīdi cēzija iztopa sekundei no diennakts sekundes, kas iespējams nākotnē sekundi liks izteikt kā kādu citu ciklu kopumu, kuru sadalot smalkāk vajadzēs mainīt mērvienības tā, lai to vienāds vienību skaits vairāk nesakristu ar tās virsvienību.
Pirmatnējam cilvekam savā attīstībā svarīgi bija gadu sadalīt kaut kādos laika periodos, kas visdrīzak rezultējās ar sezonu izdalīšanu, lai veiksmīgi sāktu nodarboties ar lauksaimniecību. Tomēr nonākot pie nozīmes piešķiršanas atsevišķai dienai, cilvēks saskārās ar problēmu, kura noveda pie lēruma citām problēmām, kuras risinot cilveks ir spējis atkāpties gan no astronomiskā gada, gan no astranomiskās dienas, nostiprionot sekundi kā pamatmērvienību, tomēr, ja gads tiktu izvēlēts kā pamatmērvienība, tad tajā varētu saglabāties konstants dienu skaits un dienās konstants un nemainīgs sekunžu skaits.
Notiekti atradīsies kāds, kurš iebildīs par precizitātes vajadzību, tomēr jāatzīmē, ka percīzu zinātnisku mērījumu vajadzībām patreizējā sekundes defenīcija nebūt nav pilnīga, jo laika ritejums ir pakļuts gravitācijas ietekmei un gravitācijas koncentrācija Zemes-Mēness sistēmā samazinās, Mēnesim ar katru gadu attālinoties no Zemes. Līdz ar ko tālāka laika uzskaites sistēmas sarežģīšana nebūtu nepieciešama un cilvēkam vajadzētu izvērtēt vai nav pienācis laiks vienkāršot savu laika atskaiti?
lasi, vērtē, komentē 
