Par to der atcerēties. Tas ir lielisks piemērs tam, ka mēs varam. 2019. g. ir gandrīz beidzies un visdrīzāk tas kļūs par siltāko gadu novērojumu vēsturē. Jau atkal. Kļūst aizvien karstāk un karstāk. Iespējams, ka daudzi uzskatīs, ka globālā sasilšana nenotiek, bet ir klimata pārmaiņas, tikai tāpēc, ka to atzīstot nāktos uzņemties atbildību, bet kā gan var uzņemties atbildību, par kurām mēs neko nevaram izdarīt? Varam, tam par apliecinājumu ir 1985. g. noslēgta Vīnes konvencija. Noslēgtā vienošānas paredzēja samazināt ozonu iznīcinošo gāzu emisijas. Ja šī vienošanas nebūtu izpildīta, papildus ozona caurumam mēs iegūtu globālās temperatūras, kas būtu par +1 grādu augstākas nekā tagad.
Cilvēkiem vienreiz jau izdevās apturēt klimata krīzi, un mēs to varam atkal!20
Varbūt +1 grāds nešķiet daudz, bet tam ir nozīme. Pateicoties atmosfēras cirkulācijas īpatnībam ozonu noārdošās gāzes uzkrājās virs Antarktīdas. Tas ne tikai palielināja ultravioletās radiācijas līmeni, bet arī izmainīja atmosfēras cirkulācija. Mēs varam uzskatīt, ka šis "caurums" ir ticis aizvērts un globālās temperatūras ir vidēji par vienu grādu zemākas, nekā tās būtu bijušas pesimistiskākā scenārija gadījumā.
Tomēr samazināt CO2 daudzumu atmosfērā ir daudz grūtāks uzdevums, jo mēs turpinam attīstīties, mūsu ražošana darbojas uz fosilajiem kurināmajiem. Ja mēs šodien pārtrauktu fosilā kurimā lietošanu, mūsu perspektīvas nebūtu īpaši jaukas. Tomēr neskatoties uz to, mums to vajag darīt, lai mums paliktu planēta, ko saukt par mājām.
Vai tas, ka mēs lietosim mazāk plastikāta trauciņu, spēs kaut ko izglābt? Drīzāk mums vajag aiziet un iestādīt kokus, jo vajag ņemt vērā, ka atmosfērā jau ir pārāk daudz CO2 un to vajag samazināt, bet augoši koki ir labs veids, kā to izdarīt.
1989. g. Montreālas protokols ir veiksmes stāsts mūsu sarežģītajās attiecībās ar klimatu, bet tas ir apliecinājums tam, ka cilvēku rīcība spēj ietekmēt uz Zemes notiekošos procesus, kā negatīvi, tā arī pozitīvi.