Polārlācis, arī baltais lācis vai leduslācis, (latīņu: Ursus maritimus) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) plēsīgo zvēru suga. Līdzās kadjakas lācim (Ursus arctos middendorffi) tas skaitās lielākais sauszemes plēsējs[1]. Lai arī tas ir tuvs brūnā lāča (Ursus arctos) radinieks, polārlācis apdzīvo šauru ekoloģisko nišu, nelielas teritorijas ziemeļu polārajā apgabalā. Polārlācis ir piemērojies skarbam, aukstam klimatam un zemām temperatūrām, tas var pārvietoties pa sniegu, ledu, peldēt aukstā ūdenī un medīt roņus
Reklāma
Sniega leopards, kas pazīstams ar savu skaisto, biezu apmatojumu,kas ir balts vai dzeltenīgs ar plankumiem melnā ar brūnu. Marķējums palīdzēs maskēties no laupījumu. Sniega leopardi (Panthera uncia) dzīvo augstu kalnos (3.500 - 7.000) Vidusāzijā!
Reklāma
Pierasts, ka pērtiķi rāpjas pa kokiem vai slinki vārtās kāda pauguriņa nogāzē, taču Japānas makaki, kurus mēdz dēvēt arī par sniega pērtiķiem, ārkārtīgi mīl karstās ūdens peldes. Japānas makakus mēdz uzskatīt arī par vieniem no gudrākajiem pērtiķiem, kas dzīvo vistālāk ziemeļos un spēj izdzīvot samērā vēsos laika apstākļos, kad temperatūra mēdz noslīdēt pat līdz –15C.
Reklāma
Zebiekstes parastā barība ir peles, bet viņa ir tik nikna medniece, ka vietās, kur apmetas, kaķim darba vairs nav. Zebiekste ir maziņa un ielien pašās šaurākajās aliņās, un viņai sagādā prieku peļu medības ar izsekošanu. Ja peļu nav, tad var ķert arī augumā lielākus dzīvniekus. Sibīrijas mednieki saka, ka sīkaļa noķerot pat zaķi pie rīkles. Ligzdu zebiekste ierīko peļu alās, zem koku saknēm, starp akmeņiem. No maija līdz janvārim zebiekstei dzimst no trim līdz 12 mazuļiem metienā.