Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (03.11.2020)8

Policijas iecirkņa uzraugs, rakstīdams protokolu vieglam ormanim, kas nogrēkojies: „Jūsu vārds, uzvārds un nodarbošanās." Ormanis: „Fricis, Amālijas dels Penkoks. Rīgas publikas priekšsēdētājs." Uzraugs: „Ko nu niekus stāstāt?" Ormanis: „Gluži pareizi! Publika taču sež man aizmugurē."

***

Kāds pilsētnieks pa vasaru aizbrauc uz laukiem. Reiz viņš ar saimnieku apstaigā tīrumus. „Kas tā par labību!" pilsētnieks vaicāja, uz auzām rādīdams. „Auzas," atbild saimnieks. „Un kas tā par labību?" viņš atkal jautā, kad abi nonākuši pie rudzu luka. „Tas tik brīnums," saimnieks iesaucas: „Jūs nepazīstat ne auzu, ne rudzu! Pie mums uz laukiem katrs vērsis to zina!" To dzirdējis, pilsētnieka mazais dēlēns iesaucas: „Tas ir labi, tēt, ka tu nepazīsti ne auzu, ne rudzu, jo tad tu arī būtu vērsis!"

Tramvajā iekāpj divi kungi, viens resns, resns, bet otrs tik tievs un izkaltis kā žagars. Resnais kungs nosēstas, aizpildīdams viens pats kādas trīs vietas, tā ka tievajam vairs telpas neatliek. Šis paliek dusmīgs, ka tādus resnus vai nu nevajagot tramvajā iekšā laist, vai arī ņemt dubultu cenu. Bet resnais pasmejas: „Nu, kungs, ja pēc resnuma sāks maksu ņemt, tad jau nebūs nekāda aprēķina jūs laist iekšā.

***

„Kadu zārku kungs veļas, metāla vai koka?" „Kuri tad tie labākie?" „Ir vieni, ir otri labi. Metāla zārki ir tikai stiprāki un izturīgāki, bet es jums ieteiktu labāki pirkt koka, jo koka zārki ir daudz veselīgāki."

Zaglis gribējis dienas laikā apzagt kādu. Viņš nostājies un sācis skatīties uz Pētera baznīcas torņa galu. Apkārt viņam sastājušies daudz laužu un arī sākuši skatīties, bet nevarēdami nekā ieraudzīt, jautājuši zaglim, ko viņš tur skatoties? Zaglis ar labo roku rādījis uz gaili, bet ar kreiso izvilcis jautātājam no kabatas pulksteni, sacīdams: „Jūs redziet to lielo gaili! Viņam uz deguna (knābja) ir ods, bet tam odam ir caurs zobs. Tamdēļ skatāties vēl, bet man ir jāiet."

***

„Kadu zārku kungs veļas, metāla vai koka?" „Kuri tad tie labākie?" „Ir vieni, ir otri labi. Metāla zārki ir tikai stiprāki un izturīgāki, bet es jums ieteiktu labāki pirkt koka, jo koka zārki ir daudz veselīgāki."

Kāds slavējams un labdarīgs mācītājs bija, savu nabadzīga draudzi pažēlodams, licis no savas kabatas kādu sliktu lielceļa gabalu pārlabot. Kad pašulaik ap to tika strādāts, un pats mācītājs ar tur bija to darbu apskatīties, tad kāds kaimiņu muižas lielskungs to pašu ceļu jādams, spītīgi viņu uzrunāja: „Šis ceļš nu gan maksā jums daudz pūlu un izvelk daudz naudas, cienīgs baznīckungs! Un tak es šaubos, ka šis tas ceļš uz debesīm ir!" „Jums taisnība, cienīgs kungs," garīdznieks atteica, „jo, kad viņš tas būtu, tad es gan jūs še nesatiktu!"

***

Senos laikos dievgalda maizi kads mācītājs nēsājis kabata un tad tik pagrābis ar roku un devis draudzei. Reiz mācītājam kabatā gadījies naudas gabals Šis aiz pārskatīšanās iedod to kādam baznīcēnam, kas to iesviež mutē. Vēlāk baznīcēns prasa kādam savam biedrim, ko šim mācītājs devis? „Ko tad nu citu, kā tā Kunga miesu!" Tā šis atbild. „Nu, tad man atkal gadījies tas kauls!" saka pirmais baznīcēns.

Reiz mācītājs sprediķi sakot teicis: „Elles kalpi jūs esat, brandvīnu lakdami. Neviens dzērājs netiks debesu valstībā, bet velni tos uzdurs uz pīķiem un cepinās. Jūs sakāt, ka cienīgais barona lielskungs ar dzer, bet viņš grib dzert, viņš var un viņam smēķē. Amen!"

***

Reiz kādam muižniekam pazuduši trīs teļi: divi sarkanā krāsā, viens melns. Muižnieks licis mācītājam svētdien baznīcā to pasludināt, varbūt, ka kāds tos būšot redzējis. Mācītājs, labi latviski neprazdams, teicis: „Tam musu baronam ir pazuduši drei kalb: div sātan, vien veli!"

Saimnieks: „Es naku pie dievgalda pierakstīties." Mācītājs: „Bet vai tad tu esi arī sagatavojies ta labi?" Saimnieks: „Ka ne, alu izbrūvēju, cuku nokāvu, Trīne sviestu sakūla un karašu izcepa. Mācītājs: „Ja, ja, bet kā tad ar to garīgo pusi, vai tur arī esi sagatavojies?" Saimnieks: „Ar to garīgo pusi jau nu gan kā ir, tā ir." Mācītājs: „Bet cik tad to nācēju pavisam ir?" Saimnieks: „Es ar Trini, tēvs ar māti, abi kalpi ar savām sievām un visi četri Annas dcli." Mācītājs: „Es tev prasu, cik pavisam?" Saimnieks atri: „Es ar Trini, tevs ar mati, abi kalpi ar savām sievām un visi četri Annas dēli." Mācītājs: „Bet es tak prasu, cik?" Saimnieks pavisam atri: „Es ar Trini, tevs ar mati, abi kalpi ar savām sievām un visi četri Annas dēli!" Mācītājs: „Nu, tad skaiti ta labi lēnam, lai es varu saskaitīt."

Kāds mācītājs saderējis ar savu draugu uz lielāku naudas summu iesākt sprediķi ar vārdiem: „Pīķis trumpā, pīķis trumpā, pīķis trumpā!" Norunātā svētdienā mācītājs uzkāpis kancelē un iesācis sprediķi: „Pīķis trumpā, pīķis trumpā, pīķis trumpā! tā tagad atskan sapulcējušos laužu vidū krogos un biedrībās, bet baznīcas ir tukšas!"

***

Daži draudzes locekli sūdzas superintendentam Pankam, kas turpat Jelgavā dzīvoja, ka Konrādijs savos sprediķos niekus stāsta, ka viņš par mācītāju vairs nederot. Panks iet pārliecināties. Konrādijs sprediķojis: „Jūs Visi esat grēcīgi, bet mēs, baznīckungi, nesam jūsu grēku nastas, mēs esam jūsu grēku nastu nesēji ēzeļi. Bet vislielākais ēzelis, kam jānes vislielākā nasta, ir mūsu superintendents, kam mēs nododam jūsu grēkus. Lai Dievs viņam palīdz šādu lielu nastu nest." Pēc šāda sprediķa Konrādijs tomēr vietā palicis.

Konrādijam bijis populārs palīgs. Kad „Latviešu avīzēs" bija ziņots, ka sprediķos palīgmācītājs, baznīca lūztin lūza no apmeklētājiem, kamēr Konrādija dievkalpojumus apmeklēja tikai vecas sieviņas un arī jaunieši, tā paša amiziera dēļ, tomēr baznīca bija parasti pustukša. Reiz, kad pēc paziņojuma avīzēs, vajadzēja sprediķot palīgam, pēdējais bija piepēži saslimis un sprediķot nācās virsmācītājam Konrādijam. Uzkāpis kancelē un redzēdams pilno baznīcu dievlūdzēju, kas savukārt bija diezgan pārsteigti, ieraugot kancelē „stārķi", šis brīdi novēroja situāciju ār raksturīgu pavērienu par labi un pa kreisi un beidzot noteica: „Nekā, mani mīļie, vecais pats!"