Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (03.11.2020)7

Reiz mācītājs ar ķesteri sestdienas vakarā gājuši pie viena saimnieka jērus zagt. Mācītājs stāvējis pie durvīm un ķesteris iegājis kūtī. Gluži negaidot uznācis saimnieks. Mācītājam izdevies aizmukt, bet ķesteri saimnieks noķēris. Mājas ļaudis nepazinuši ķesteri un krietni to piekāvuši. Svētdienu baznīcā mācītājs ieraudzījis ari ķesteri un vilcis iekš kolektēm: „Ak tu, svētais jērs, kā tev pagājušo nakti gāja pie tā sa—a—aimnieka?" Ķesteris sapratis un atbildējis: „Mani noķēra un nepazina un piesita kā vecu ve—e—ellu."

***

Vecais mācītājs turējis sirsnīgu sprediķi un patiešām visi baznīcēni sākuši raudāt. Nākošā svētdienā sprediķis bijis jāsaka jaunajam mācītājam. Viņš pārgriezis garos mācītāja svārkus uz muguras pušu. Viņš uzkāpis kancelē sacījis arī sirsnīgu sprediķi un arvien paliecies uz vienu baznīcas pusi. Tai pusē ļaudis raudājuši, klausoties sprediķi. Bet no otras puses bijusi redzama mācītāja kailā mugura, un tur ļaudis smējušies. Tā nu arī jaunais mācītājs pierādījis, ka viņš var draudzi raudināt un smīdināt.

Kādreiz mācītājs Mernīca braucis gar vaidaviešu Kužas māju. Tas ievērojis, ka kāda meita tīrumā pļāvusi ar nemazgātu muti, kā no rijas gājusi. Mācītājs pieaicinājis pie sevis saimnieku un jautājis: „Kas tā tāda ir, kas tur pļauj?" „Tā mana māsa!" atteicis saimnieks. „Vai jums ūdens nemaz nav?" jautājis mācītājs un aizbraucis.

***

Valmieras mācītājs N. bijis dedzīgs sprediķotājs un liels alkohola pretinieks. Kādam sprediķim bijis par tematu: alkohola posts un mūsu izturēšanās pret alkoholu. Spilgtām krāsām mācītājs tēlojis to ļaunumu, ko šis „velna dzēriens" atnesot cilvēcei. Tāpēc alkohols jānīcina un jāiznīd no zemes virsus. Lai vajadzīgo izturēšanos pret alkoholu redzamāki parādītu, N. bija paņēmis līdzi uz kanceli šņabja pudeli. Teikdams sparīgā balsī vārdus: „Tam velna dzērienam jānozūd no zemes virsus," mācītājs sviež pudeli pret baznīcas mūri tā, ka tā sašķīst gabalu gabalos. lespaids bijis lielisks.

Draudzes pērminderi ieronas pie Konrādija, lai aizlūdz Dievu, ka lietus lītu. Nākamā svētdienā, kad visi aizlūgumi beigti, Konrādijs saka: „Un tad man, mīlā draudze, tev jāpaziņo, tavi pēlminderi bija atnākuši pie manis, lai es lūdzot Dievu, ka lietus lītu, bet to es tev saku, ar šito vēju, lūdz Dievu, nelūdz, lietus kā nelīs, tā nelīs."

***

Reiz kāds mācītājs sitis dūri uz galda un prasījis mācības puišiem: „Kas ir pasaule?" Bet galds bijis noziests ar sviestu. Mācītājs atrāvis dūri, paskatījies un it kā atbildes vietā iesaucies: „Tīrais sviests." Pēc tam sadusmojies, sitis otrreiz dūri vēl stiprāk uz galda un kliedzis: „Kas to radīja?" Atrāvis atkal roku atpakaļ, apskatījies un noteicis atbildes vietā: „Palaidņa puikas!"

Sabiles mācītājs Kupfers bijis labs iemetējs. Kāda saimniece, kurai vīrs sirga ar to pašu kaiti, viņu aicina pie sevis, lai vīru tomēr pamācot un atgriežot uz taisno ceļu. Saimnieks gulējis gultā, Kupfers tam ņēmies apkārt. Beidzot saimnieks nopūzdamies sacījis: „Ja jau kalngali ir mitri, ko tad lai no ielejām sagaida!"

***

Konrādijs bij liels savādnieks. Vasaras laikā staigāja pa Jelgavas ielām baltās apakšbiksēs un kažokā. Ne par velti viņu bija iesaukuši par stārki. Un tādu Pūcīšu Oederts viņu bija uzzīmējis savā kalendārā. Pēc kāda sprediķa Konrādijs pamāca draudzi: „Mīļā draudze, man tev kas svarīgs jāpasaka. Tas bezdievis Pūcīšu Ģedus savā laika grāmatā mani uzzīmējis par stārķi. Es tev lieku pie sirds, to grāmatu nepirkt un to pasacīt ari saviem mājiniekiem. Es, jūsu gans, esmu tur izķēmots." Vēlāk Pūcītis atzinies, ka labāku ieteikšanu savam kalendāram viņš nevarējis vēlēties. Tanī gadā kalendārs ticis ātri izpirkts.

Konrādijs uzsauc kādu pāri. Bet te piepēži brūte saslimst un nomirst. Svētdienā, kad noliktas kāzas, mācītājs viņu piemin, sacīdams aizlūgšanā šādus vārdus: „Tu, Kungs Jēziņ, ko tu esi izdarījis? Mums šodien Upmalu Jānis bija jālaulā ar viņa brūti Mariju, bet tu to esi pie sevis aizsaucis. Kas tev bij ienācis prātā, ka tu mūsu brūtgānu un visus kāziniekus tā piemeklēji un apbēdināji? Mēs visi tagad tevi lūdzam: griezi visas lietas atkal par labu un palīdzi Upmalu Jānim atrast jaunu brūti, lai mēs drīzumā varam dzert jautras kāzas."

***

«Mācītajā kungs, vai jus pec pusdienas arī atpūšaties?" „Pec pusdienām mana sieva parasti vienu stundu atdusas." „Piedodat, mācītāja kungs, es domāju, kad jūs atpūšaties?" „Nu jā, kad jau mana sieva guļ, tad jau man ir miers!'

Mirdams saimnieks atvēlējis visu mantu sievai, izņemot tikai 25 rubļus, ko mācītājam dot pie izvadīšanas. Nelaiķa vecākais dēlēns aizbraucis pie mācītāja un lūdzis, lai nākot tēvu izvadīt Bet mācītājs sacījis, ka nekādā ziņā nevarot iet. Būtu varējis, būtu gājis neliegtos, bet nevarot, ne un ne. Puika promiedams vēl iejautājies, vai tos 25 rubļusaarr vajadzēšot dot skolotājam, vai pērminderam, ko tēvs izvadītājam vēlējis? „25 rubļus! Ko tu teici, puisīt? Ko nu, tad jau nu es iešu pats. Katrā ziņā!"

***

Kāds mācītājs kapos, pie kādas meitenes kapa runājis visai aizgrābīgu runu. Beidzot noteicis: „Ja šī meitiņa nebūtu mirusi, no viņas būtu iznācis liels vīrs!"

Svētes pagastā, Jelgavas apkārtnē, nomirst kāds lustīgs skroderis Grīnberģis, kas bijis arī mūzikants un, savu tauri pūzdams, gājis pa godu godiem. Pie skrodera apglabāšanas uzaicināts mācītājs Konrādijs. Viņš nu tur savu kapa runu. Apcerēdams Grīnberģa amatu un gaitas, Konrādijs saka: „Tu pūti ballēs, tu pūti svētkos, tu pūti kāzās, tu pūti kristībās, tu pūti ziemā, tu pūti vasarā, pūt nu tagad, Grīnberģi! Vai vari papūst!.

***

Profesors gājis pa ielu. Kāds tam uzminis uz papēžiem. Profesors: „Tas labi, ka jūs staigājat manās pēdās, bet uzgaidāt, kamēr es izkāpju!"

***

«Priecājos jus redzēt, ka klajas jusu vīram?" „Es tak nemaz neesmu precējusies, profesora kungs." „Ak tā, cienījamā kundze, tad jūsu vīrs ir vecpuisis!"

Reiz brauc vilcienā students un virsnieks ar savu sunīti. Studentam piepēži nokrīt avīze zemē, un virsnieka mazais sunītis uzkāpj tai virsū. Virsnieks, to redzēdams, saka: „Mācies, mācies, Bobsik, būsi par studentu!" Students, to dzirdēdams, atbild: „Mācies vien, Bobsik, ja netiksi par studentu, būsi virsnieks!"

***

Skolotājs prasa zēnam, ko šis darot. Zēns: «Dzēšu cūkas ārā no burtnīcas." Skolotājs: «Ta nesaki, bet saki traipus! Bet vai tu nezini, kādu zīmi liek «bet" priekšā?" Zens: «Astīti!" Skolotājs: «Ta nesaki, saki «komatu"." Zens visu to labi ievērojis. Viņš kadu dienu palīdzējis tēvam cūku nokaut un nokavējis skolu. Skolotājs: «Kapec tu nokavēji?" Zens: «Ja, skolotajā kungs, vakar tevs kava traipu, un es turēju pie «komāta"!"

***

Skolotājs stāsta, ka Simsons vīlistiešus apkāvis ar ezela žokļa kaulu. Otrā dienā viņš prasa bērniem to, bet neviens nezina. „Nu, kas tas ir?" skolotājs prasa, rādīdams uz savu vaigu. «Ezela žokļa kauls!" bērni atcerēdamies sauc.