Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (02.11.2020)20

Gribas!

Ļoti gribas braukt makšķerēt! Agri no rīta būt upes krastā, kad gaismiņa knapi svīst un virs ūdens viegla migliņa... Kad visa daba vēl guļ, bet tu jau šņabīti ņem iekšā!

***

Muižas kalpi nokāvuši kunga cūku. Sagriezuši to gabalos; viņi vienu gabalu gaJas nozaguši. Pienācis kungs un teicis: „Es domāju, ka cūkai Četri šķiņķi?" ~.Tas, kungs, tā, kā izgriež, dažreiz iznāk četri šķiņķi, dažreiz trīs, dažreiz divi," kalpi atbildējuši. „Ak tā, tā," kungs noteicis un aizgājis.

***

Muižas kungs dod saviem 24 kalpiem lasīt gada kontraktu. Kalpi, apskatījuši to, saka kungam: „Esat gan jūs loti gudri. lt „Kā es nebūtu gudrs, ka mani katru dienu skolo 24 skolotāji," atbild muižas kungs.

Kāda vāciete gribējusi nopirkt veprēnu. Pārdevējs viņai devis cūciņu, bet vāciete, nezinādama vārdu „vepris", teikusi: „Es negrib vis tād cūk, kā es pat cūk, bet es grib tād cūk, kād ir man vīr!"

***

Hānam paticis tirgus dienās klejot pa tirgus laukumu un sarunāties ar tirdziniekiem. Reiz viņš ievērojis, ka kādai zvejniecei no Upesgrīvas nav pircēju. Viņš pieiet tai klāt un prasa: „Vai tu, sieviņ, gribi, ka es tavas reņģes uz ātru roku pārdotu?" Zvejniece ir ar mieru. Barons kāpj uz ratiem, nostājas pie reņģu toveres un sauc skalā balsī, tā kā var dzirdēt pa visu laukumu: „Sanākat pie lētām reņģēm, sanākat ļautiņi!" Tirdzinieki skatās: kas tad tas Vecais Hāns stāv pie reņģu toveres ar atlocītām rokām un riekšavām krauj zivis pasniegtajos traukos, kas paceļas no visam pusēm, jo barons ne skaita, ne naudu prasa, tik noteic: „Nu tev dezgan, tu vari iet!" Zvejniece skatās, un tai paliek bail, ka būs jābrauc uz mājām ar tukšu toveri un tukšu naudas maku. Viņa sāk bārties un dzīt baronu prom. Bet tas ātrāki neiet prom, kamēr tovere iztukšota. Tad viņš prasa: „Cik ta tover' reņg maksā?" Zvejniece saka, ka pieci rubli. „Še tev septiņi un brauc uz mājām!"

Reiz Hāns, braukdams no Talsiem uz Nurmuižiem, ceļā panāk vienu zemnieku un teic, ja esot pa ceļam, lai braucot līdz. Zemnieks šo nav pazinis, kāpj ratos, un sāk stāstīt par tagadējiem kungiem, kādi izvirtuli tie esot, šķiežot tik naudu. Labu laiciņu tā runādami, tie piebraukuši pie Ozolkroga. Hāns iedod zemniekam naudu, lai ejot pusstopu brandvīna nopirkt. Zemnieks ieskrien krogū un sauc, lai krodzniece dodot brandvīnu, viens vīrs esot viņam licis pirkt. Krodziniece paskatoties pa logu un iesaucoties: „Kas par vīru? Tas jau barons Hāns!" Zemnieks pārbijies un aizmucis uz mežu. Barons tik nokliedzis pakaļ: „Vai man nemaz nedosi iedzert?"

***

Kāds kungs ieiet zemnieka mājā. Tur viņš redz, ka puika ēd vienkāršu putru, bet izskatās sārts un vesels. „Es savam do to labāko, bet viņš tād bāl vien ir," saka kungs. „Kā tas nāk, ka jūsu dēls tik sārts?" „Tā jau tas, lielskungs, ir kādreiz. Man kūtī divas govis. Abas no vienas siles ēd, no viena trauka dzer, bet viena tāda apaļa, glīta, otra kā žagars. Kas maita ir, maita paliek, grūd tu viņam, ko gribi!"

Dzīvojusi kādreiz skopa madāma, tik skopa, ka pat pannu katrreiz pati nolaizījusi, lai kalpone nedabūtu. Kādreiz sabraukuši madāmai viesi. Kalpone pagatavojusi pusdienu, bet kas nu pannu laizīs? Cienmātiņa pie viesiem. Ko nu kalpone? Viņa paver durvis un sauc pilnā kaklā: „Cienmātiņ, vai Jūs to pannu laizīsit, vai es?!" „Laizi pate, maita!" cienmātiņa kaunā atrūkusi. No tās reizes pannu gan vairs neesot laizījusi.

***

Reiz vīrs no rīta aiziet medībās. Izstaigājas, bet neko nenošauj. Bijis slikts šāvējs, nevarējis trāpīt. Pārnācis mājās, sieva prasa: „Nu, kā tad, vai ta nošāvi arī ko?" „Ko nu nošaus!" vīrs atbild, „šaut jau šāvu, bet tie šāvieni par lieliem. Kuram putnam šauj, tas zemē nenonāk, jo izput turpat gaisā, ka ne sēnalas nepaliek!"

Dzīvojuši divi draugi medinieki. Abi bijuši varen lielīgi. Citi par viņu lielību smējušies. Draugi nolēmuši tā: ja viens sāks lielīties, otrs pieraus lielībniekam pie svārku stūra, lai zina, ka nu jau par daudz. Reiz pēc medībām sākuši atkal stāstīt piedzīvojumus. Viens lielībnieks stāstījis: „Es reiz nošāvu lapsu ar aršīnas garu asti..." Te otrs tam pierāvis pie svārku stūra. Stāstītājs turpinājis: „Tīri trīs jau nu nebija, bet divas gan bija." Draugs tam pierāvis atkal pie svārku stūra. „Lai nu divas nebija, bet aršīnu gan bija. Bet kur tad kupla!" Draugs to pierāvis atkal. Nu šis kliedzis: „Ko tu domā, lai es saku, ka lapsai astes pavisam nebija?

Seski, kā zināms, ir mazi un loti manīgi kustoņi. Nav viegli viņus uzmeklēt, bet vēl grūtāki ir tos noķert Arī noķertos seskus vajaga ļoti rūpīgi nodīrāt, lai nesabojātu plāno un dārgo ādiņu. Malēnieši turpretī zina noslēpumu, kā daudz vieglāki tikt pie sesku ādām. Stipri aukstās ziemas dienās viņi staigā ar ūdens krūzi rokā pa mežu un meklē seskus. Kad nu pamana kādu sesku, tad pieiet tam gluži klusām klāt un sāk pamazām liet ūdeni uz astes. Pēc kāda laiciņa, kad aste jau piesaluši, uzkliedz labi stipri: „Cvi!" Sesks nu sabīstas un aizskrien, bet piesaluša ada paliek uz vietas.. Vai ari mums ta nevajadzētu seskus ķert?

Kāds mednieks stāsta par savu brīnišķo putnu suni. Reiz mežā medījot, suns ar savu izturēšanos liek manīt, ka tuvumā putns. Mednieki skatās, vēro, bet nekur nekā nevar ieraudzīt Kad suns novēro, ka mednieki putnu nejaus, viņš sāk kasīt sniegu, līdz beidzot no dzija sniega izrok pīpes galviņu, uz kuras uzzīmēts putns! .

***

Reiz kāds malēnietis sataisījies uz „jakti", uzsviedis plinti plecos un gājis pār lauku. Drīz vien viņš pamanījis zaķi un krāvis tam tūlīt virsū. Beigto zaķi viņš iebāzis maisā un nesis mājās. Bet, ko tu, ačka! Izrādījies, ka viņš nošāvis kaimiņa sivēnu. Malēnietis nu nobijies stāstījis sievai: „Koa blīzu virsū, noblējās vien! Boāžu moisā blēj! Našu mājā blej! Krotu louka, skotos: ka tav valns, Andžas tuvans!"

Malēnietis braucis uz Rīgu pārdot caunas ādas. Braucot tas gudrojis, kā piemānīt Rīgas kungus. Viņš salicis caunas ādas vienu pie otras tā, ka izskatījusies tikai viena āda. Adas pārdevis, malēnietis lielījies: „Redz, ka iesmērēju divas par vienu!"

***

Bijis lauku saimnieks lielu lielais mednieks. Bet šaut nu gan neprātis tikpat kā nemaz. Reiz šis visu dienu nosliepis pa mežu, pārnāk mājās. Sieva prasa: „Nu, vai tad nošāvi ari ko?" „Kur t' nu nošaus! Cikko dzīvs mājās tiku redzēju simts vilkus!" „Melo!" „Nu piecdesmit!" „Ej nu, ko mels!" «Divdesmit gan bij!" „Es neklausos!" „Nu, vadzi, vecen, tu tik gudra kā pristavs, bet pasāk', kas tad tur krūmos čaukstināja?"