Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (31.10.2020)6

Kungs grib braukt uz Rīgu. Rentnieks viņu brīdina, lai nebrauc, lai vēl nogaida, jo vēja rādītājs uz jumta sagriezies «lietus pusē", un tas nozīmē, ka gaidāms liels lietus. Kungs izrauj no kabatas naudas maku, iedod ganu zēnam piecus rubļus un saka, lai uzkāpjot uz jumta un sagriežot vēja rādītāju uz otru pusi. Kad tas izpildīts, kungs omulīgi nosaka: „Tā, tagad mēs varam braukt, nu lietus vairs nelīs!"

***

Reiz viens puisis pārbraucis no pilsētas mājā, stāsta otram: „Ir gan tai pilsētā jauki! īpaši viesnīcā: kā pogu paspiež, tā skuķis klāt." „Vai tad tu to pogu nevarēji šurp atvest!" atbildēja otrs.

let tēvs ar dēlu, iebraukuši no laukiem Rīgā, pa Daugavas tiltu. Tēvam pīpis zobos, tā dēls teiks: „Ka tev, tēv, neiekrīt tik tas pīpis Daugavā!" „Nekē!" tēvs teicis un pīpis Daugavā iekšā.

***

Polu dumpja laikā kādam vircavniekam, kara šķūtīs braucot, gadās vest krievu virsnieku. Dabūjis kungu ratos, vircavnieks laiž kā jau kungu vest piederas. Virsnieks, baidīdamies, ka to neizmet no ratiem, piegrūž zemniekam, teikdams krieviski: „Po malu, po malu" (palēnām, palēnām). Zemnieks, domādams, ka virsnieks grib, lai brauc gar ceļa malu, pievelk labo grožu un laiž vēl trakāk. Virsnieks vēl atkārto: „Po malu, po malu!" Zemnieks uzšņāc ar pātagu kumeļam un laiž vēl tuvāk grāvim, kamēr beidzot grāvī iekšā. Vircavnieks* izķepurojies no grāvja, nosaka: „Še tev nu bija mala! Pa malu, pa malu, kamēr grāvī iekšā!"

Zemnieks iebraucis Rīgā. Viņš nu staigājis no vienas bodes durvīm uz otrām un nesapratis, kurā bodē atrodoties viņam vajadzīgās mantas. Te viņš piegājis pie kādām durvīm, attaisījis tās vaļā, pabāzis galvu un skatījies veikalā iekšā. Te pie viņa pienācis pārdevējs un prasījis, ko šis vēloties un kāpēc skatoties, galvu pa durvīm pabāzis un nenākot iekšā veikalā! Zemnieks atbildējis, šis gribot zināt, ko šinī veikalā pārdodot! Bodnieks domājis, ka tas esot gan muļķis, viņš nezinot, ko pārdodot, vai tad viņam acu nemaz neesot pierē, ka neredzot. Tāpēc viņš zemniekam atbildējis, ka šeit pārdodot muļķus. Labi, labi, atteicis zemnieks, cik maksājot viens muļķis? Šis gribot pirkt. Bodnieks nu atteicis, ka pašreiz vairāk neviena neesot. Visi jau esot pārdoti. „Kā, visi pārdoti?" brīnījies zemnieks, bet šis tak pats esot arī viens muļķis. Viņš nopirkšot to pašu. Bodnieks nu par tādu atbildēšanu palicis kaunā kā pa muti sists. Bet zemnieks aizgājis tālāk.

Lauku puiši iebraukuši Rīgā un iegājuši kādā krogū iedzert. Kad krodzinieks tiem pasniedzis lēsi, tad viens no puišiem steidzies atrunāties: JVlaksāt mēs negribam, bet mēs dziedāsim. Ja jums kāda no tām dziesmām patiks, tad mēs lēsi nemaksāsim!" Krodzinieks bijis ari tā ar mieru. Puiši nu izdziedājušies dažnedažādas dziesmas, bet krodziniekam neviena no tām nepatikusi. Beidzot puiši vilkuši ārā naudas makus un dziedājuši: „Lai nu gājis, ka nu gājis, lese tomēr jāmaksā!" Krodzinieks tūliņ izsaucies: „Lūk, tāda dziesma man patīk!" Puiši nu mierīgi bāzuši makus atpakaļ kabatās un nemaksājuši devušies prom.

Puisis Ansis jau kādi trīs gadi bija izdēvēts par traku, bet viņam šis trakums tikai vasaru siena laikā mēdza uznākt; tad viņš nereti no brokašķu laika aizbēga mežā un katrreiz vakariņās pārradās. Bet ceturtā gadā Ansis saderējās pie tāda saimnieka, kam ari gluži tāda pati trakuma slimība esot, kā viņš pats teicās, Ansi derēdams. Labi, atnāca siena laiks, saimnieks paņem izkapti, aizbāž pātagu aiz jostas un ies ar Ansi pļaut. Pļauj, pļauj Ansim vēl trakuma slimības nav pļaus pēc brokašķu laika, Ansim jau trakuma slimība ir: nosviež izkapti un bēg mežā. Kā šis trakumā bēg mežā, tā saimniekam trakuma slimība klāt: bēg Ansim pakaļ un dod ka dod ar pātagu. Ansis brēc, lai nesit, šis sit un sit; Ansis saka: viņam tūlīt trakums pāriešot. Saimnieks saka: viņam ari tūliņ pāriešot. Un patiesi! tik bija abiem trakuma kā tai dienā. Otrā dienā bija abi veseli. Vēlāk viņi sadzīvojuši dažu gadu, bet trakums vairs negadījies ne vienam, ne otram.

Reiz ābolu zagli sākuši skaitīt: „Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi un es tad vajaga vēl vienam būt; tas būs palicis dārzā." „Ļaujat man skaitīt!" otrs teicis; bet arī tāpat izskaitījis. Nu bijuši bēdās. Te par laimi braucis kāds, kas pamācījis, kā varēšot skaidri zināt, vai visi deviņi, vai ne. Viņš teicis: „Nometaties zemē un badiet degunus smiltīs, tad tūdaļ redzēsit: cik caurumu, tik degunu; cik degunu, tik vīru!" Ta izdarījuši nu bijuši laimīgi, ka visi kopa.

***

Vecgulbenes Botva salasījis 12 zirgus, aizjūdzis visus un braucis pār gaisa tiltu. Ceļā saticis baronu. Barons prasījis, ko šis tur darot. Tas atbildējis: „Zemnieka miesas, muižnieka gars!"

Vienu nakti iet divi zagli zirgu zagt. Abi divi nonāk pie bagāta saimnieka, kam brangi zirgi kā barokli. Nonākuši, nedrīkst zagli iekšā iet, jo ir gaiša nakts un mēnestiņš spīd. Iztīkojas, izgrozās bet kā nekā, tā nekā nedrīkst iet pie staļļa. Te uzreizi šaujas labs padoms zaglim prātā. „Vadzi," viņš saka uz otru zagli, „ņemsim, nogāzīsim mēnesi, tad paliks tumšs un mēs varēsim dzīvot droši." Šie brīnās, kā viņiem tas agrāk nav prātā nācis, un skrien uz mājām pēc pundela, kurā iegāzt mēnesi. Kamēr tas atnāk ar pundeli, tamēr otrs izmeklējis garu, garu kārti, uzkāpj rijas jumtā un gaida biedru. Tikko šis atnācis, ķeras tas, kas uz jumta, pie darba. Sniedzas, sniedzas, stiepjas, stiepjas bet kā nekā, tā nekā nevar mēnesi aizsniegt. Tas, kas zemē, uzsauc otram: „Palēc, palec!" Šis lec arī, bet kā lec nāk arī tantariem uz pundela virsū un krizdams pārplēš pundeli vidū pušu. Atkritis augšu pēdu guļ pagalam, sprandu lauzis. Mute tam vajā un zobi spīd balti mēnestiņā. Otrs, domādams, ka tas smietos, uzsauc viņam: „Vai irgi, vai nirgi pus pundela jāmaksā!"

Divi latgalieši stāv Valsts bankā un gaida uz naudas izmaksu. Viens no viņiem saka: „Vai dzi, Ādam, man tās kājas no stāvēšanas pavisam nomirušas!" „Pēc smakas spriežot, tās jau kādu gadu mirušas," otrs atbild.

***

Reiz latgaliešiem Jānim, Jēcim un Pēterim vajadzējis braukt atpakaļ uz Latgali. Vini nosēdušies Rīgas stacijas peronā uz soliņa. Atskanējis pirmais zvans, un konduktors saucis: „Lūdzu kungus iekāpt!" Jēcis teicis: „Kāpsim nu iekšā." Pēteris aizrādījis, ka tas bijis tikai kungiem. Kad noskanējis otrs zvans, konduktors prasījis, vai viņi arī braucot. Kad tie atbildējuši, ka tie braucot, tad konduktors teicis: „Ludzu kungus iekāpt." Kad atskanējis trešais zvans, tad konduktors kliedzis: „Vai jūs, lopi, kāpsit iekšā vai nē." Pēteris teicis: „Nu tik, brāļi, kāpsim iekšā. Nu vienreiz arī mūs lūdz iekāpt."