Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (30.10.2020)6

No rīta lūdzot Dievu, saimniekam piepēži iegribējies loti ēst. Viņš iedomājies, ka kalpone, sirsnīgi lūdzot, būs aizmirsusi gaļas podu maisīt un teicis starp dziesmu vārdiem: «Apmaisiet podu". Saime dziedot izdziedājusi ari «apmaisiet podu", bet gaļas pods tomēr aizmirsts apmaisīt.

***

Kāds ceļotājs braucis garām kādām mājām. Istabas logs bijis ceļa pusē. Pie paša loga zirgs apstājies un ne par ko negājis tālāk. Braucējs skatījies un brīnījies, bet nekā neredzējis. Te tas paskatījies pa logu istabā un redzējis, ka saime sēd pie galda un strebj putru, ka visi griesti līgojas. Neko darīt, gājis pie loga un lūdzis, lai uz brīdi pārtrauc strēbšanu, jo zirgs baidoties un neejot garām.

Reiz saimniece aiznesusi siena pļāvējiem brokastīs karstu putru. Karstā laikā, zināms, nevar redzēt, ka putra kūp. Pļāvēji bijuši krietni noslāpuši. Pirmais iekampis pilnu karoti un nejauki sadedzinājis muti. Gribēdams, lai arī citiem tāpat iziet, viņš iesaucies: „Mm, kur plata pasaule!" Otrs pļāvējs arī karoti iekampis, to uzreizi nosviedis un iesaucies: „Mm, kur zilas debesis!" Trešais, iestrēbis karoti, iesaucies: „Mm,. kur karsta putra!"

***

Kāds puisis gribējis derēt pie tāda saimnieka, kur neviens kalps nevarējis pastāvēt. Viņš jautājis, kādēļ īsti pie tā saimnieka nevarot dzīvot. Citi puiši atbildējuši, ka tādēļ, ka tas gribot, lai pārāk ilgi ēdot, ko neviens nevarot izturēt. Nu puisis priecīgs devies pie saimnieka. Gribēdams tam iztapt, tas jau pirmā reizē, redzēdams, ka saimnieks uztraukts skraida no istabas ārā un iekšā, ēdis, cik tik līdis, vai visu pus cēlienu. Bet kad saimnieks ieskrējis istabā atkal pārāk uztraukts, tas piecēlies un teicis: „Darāt, kungs, ko gribat, vairāk es nevaru!" To dzirdot, saimnieks dusmas vairs neizturējis, un puiša priekiem bijušas beigas.

Vidzemnieks, iebraucis pirmo reiz Rīgā, staigā pa ielām, apskatīdams greznas un augstas ēkas un dārgas lietas. Uzreiz trešā stāvā atver logu un cienīgmāte izbāzusi galvu pa to, prasa: «Mīļais draugs, pēc kā tā rēgājies?" Tas žigli apdomājies, šai ta āķīgi atbild: «Skatos pec cauruma, pa kuru nācu no debesīm." «Tas gauži labi, ka Jūs no debesīm esat," cienīgmāte atbild. „Man tur arī dēliņš; jūs tak viņu pazīstat? Sakāt, ko dara mans dēliņš?" „Es daudzreiz ar viņu satiekos un izgavarijos," tas atbild; «viņam citādi itin labi iet; bet kad ar citiem kungiem kārtis spēlē, tad arvien paspēlē; tāpēc viņam naudas trūkst." «Labi, vai jus, uz debesim iedami, viņam nevarat aiznest naudu?" «Kapec ne? Labprāt!" Cienīgmāte tam iedod labu kuli naudas savam dēlam; zemnieks to palicis padusē aiziet, nevis uz debesīm, bet uz Vidzemi.

Jānis brālis un Pēteris brālis gājuši Rīgu apskatīt. Ak kungs! kas Rīgā kungu, kā mājas vietā noņēmuši cepurīti no galvas, tā vēl vakarā atkal uzlikuši. Ir pašu žēlīgu ķēniņu redzējuši pa zemes virsu staigājam ar zelta spaini pār pleciem (= bundzinieks). Nonākuši Daugavas malā sacījis Pēteris brālis: Jāni, brāli, sargi naudas maķeli, ka blēži nenorauj!" Bet Jānis brālis atteicis: «Par ko tad Rīgā tiesas?" Norauj blēdis Jāņam brālam maķeli. Teic Pēteris brālis: „Vai noķersi blēdi?" Atteic Jānis brālis: „Lai skrien! par kam tad Rīgā tiesas, tās zina, kur tie blēži žūrējas. Noiet pie tiesas —■ tiesa prasa: kāds tad tas blēdis bijis? Atteic Jānis brālis: „Tāds pats, kā tas tur galdiņa galā ar sarkanām zimzēm!" Izved Jāni brāli laukā un liek uzskaitīt krietni. Iznāk viens mīlīgs kundziņš un saka: „Dai pa karašinki!" Domā Jānis brālis: „Nu karašiņas dos!" Bet iznāk viens bargs kundziņš un saka: „Polna!" Nu domāja, ka pelnos sasitīs! Par Daugavu ejot, Pēteris iekrīt āliņģī. Atteica Jānis brālis: „Nu, ko tu vēl rokas saldē laidies vien tik dibenā!"

Zemnieks, nobraucis Rīgā, ieiet naudas mainītavā; tur daudz naudas redzēdams gubu gubām uz galda, izsaucas: „Ujā, kas tur naudas!" Naudas mijējs tam šauj par ausi, izstumj no istabas un pasaka: „Ja tu ko redzi, tad tev būs sacīt: Tas par maz', lai Dievs dod vēl vairāk!" Vīrs aiziet uz Daugavmalu, tur pa Ututirgu staigādams nonāk līdz Daugavas tiltam, kur pašu laiku brauc bērnieki pāri ar līķi. Viņš tos ieraudzīdams un atgādādamies naudas mijēja vārdus, saka uz tiem: „Tas par maz', lai Dievs docfr vēl vairāk!" Tie viņu sagrābuši, izbunga un šo pamāca citu reizi ta sacīt: „Lai Dievs dod, bet ne tik daudz!" Šis no pilsētas uz maju braucot redz ceļmala sejeju tīrumā, kurš sējot tā dzied: „Es seju savu seju; Dievs sarg' par krus' un vēju, Ka priecādamies pļauju Un lielas gubas krauju!" Ceļinieks, to dzirdēdams, saka uz to: „Lai Dievs dod, bet ne tik daudz!" Sejejs nomet savu sētuvi, skrien pie ta un dod šim ar kulakiem par kaklu ko jaudā. Vīrs izbrīnējies saka pie sevis: „Tagad citādi nevar dzīvot un tverties pasaulē, ka jāvelk ādas krekls mugurā; jo saki ko sacīdams, jeb dari ko darīdams, nekad nav pareizi."

Kāds skops saimnieks slikti barojis saimi tie pavalgu nemaz neredzējuši! Kādreiz saimniekam gadījies ēst kopā ar kalpu. Pusdienā bijusi biezputra. Savā pusē bļodā saimnieks ielicis sviesta aci. Kalpam arī gribējies pamērcēt putru sviestā. „Cik maksā tāda bļodiņa?" prasījis kalps un pagriezis sviesta aci uz savu pusi. «Piecpadsmit kapeikas," atbildējis saimnieks un atgriezis bļodiņu atpakaļ. „Tad nu gan laikam ir izturīga," teicis kalps un atkal pagriezis, bet nu jau saimnieks sapratis, kas par lietu, lēcis augšā un sviezdams kalpam ar karoti pa pieri, kliedzis: „Varam pamēģināt, varam pamēģināt!"

Bijis ļoti skops saimnieks. Pats ēdis maizes mīkstumu, bet strādniekiem vajadzējis ēst garozas. Pats viņš paēdis ļoti ātri, bet kalpi, garozas grauzdami, palikuši neēduši. Reiz puisis domājis saimnieku izmācīt. Pļāvuši sienu. Saimnieks saka, lai nākot brokastīs, bet puisis atbild, ka ēst negribot. Pēc kāda laika saimnieks aicina atkal, bet puisis atkal atbild, ka negribot. Nu saimnieks brīnījies, kā šis varot negribēt, bet viņš gribot. „Nu, man tas garozas ilgāki valdas vēdera," atteicis puisis.

Reiz dzīvojis skops saimnieks, kas saviem kalpiem nedevis galu ēst. Kādreiz saimnieks iedomājies izvārīt cūkas galvu, kuru ari kalpiem bijis brīv ēst. Bet ar tādu noteikumu, ka katram, galu nogriežot, jāskaita piemērots bībeles pants. Pats saimnieks pirmais nogriezis cūkas ausi, ar vārdiem: „Un viņš nocirta tam to labo ausi". Piegājis kalps un griezis gaļas gabalu, teikdams: „Un viņš iesita tam to pliķi". Tagad piegājis otrs kalps, paņēmis bļodu ar visu cūkas galvu, sacīdams: „Un viņš no viņu acīm pazuda!"