Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (31.10.2020)6

Brauc pa ceļu barons. Pretī brauc kāds zemnieka zēns. „Grēz cel!" sauc barons. „Jums ar' drusku jāpagriež," saka zēns. „Es visem nelgām ceļ negrēž," atbild barons. „Es gan griežu nelgām ceļu," saka zens un pagriež savu zirdziņu līdz pašai grāvmalai.

***

Jauns barons ar cilindri galvā satiek zemnieku un vaicā: „Saki man, kamdēļ tu mani tik nopietni uzskati?" „Vai jūs man neņemtu ļaunā, ja es ko vaicātu?" Zemnieks pazemīgi ierunājas. — „Vaicā droši, es sava pagasta saimniekus mīlu!" „Lai Dievs jūs par to svētī, cienīts kungs! Bet sakāt man. barona kungs, vai jūsu galva patiesi sniedzas līdz tik briesmīgi garas cepures dibenam?"

Vecos laikos braucot pie mežsarga pēc malkas, gluži tukšā nemaz nedrīkstējuši braukt. Tā par kādu mežsargu stāsta, ka tas, ja kāds „tukšā" aizbraucis, prasījis: „No kurienes tu brauc?" Ja atbilde bijusi, ka no mājām brauc, tad mežsargs brīnīdamies prasījis: „Kā tad tu tik zemu sēdi?" (Pajūgā zem sēdekļa vajadzējis būt labības maisam). Ja kāds tādā pat „tukšā" stāvoklī atteicis, ka brauc uz mājām, tad mežsargs teicis: „Nu tad brauc, brauc uz mājām, un tad no mājām brauc pie manis!"

***

Zemnieks aizbraucis uz muižu klaušās. Kungs devis pirmdienas rītos zemniekiem „šņabīti". Zemniecinš iedzēris ar' un gājis gar kunga balkonu atpakaļ pie zirga. Te viņam tā aptecējusi dūša, ka bijis jānospļaujas. Kungs to redzējis un domājis, ka zemnieks viņu izsmej. Viņš ar „štoku" zemniekam klāt: „Ko tu man splau, vai tā šnab nebi lab?" Zemnieks tīri nelaimīgs: „Labs bija gan, bet maz!"

Bijis kāds ļoti skops kungs. Tāpēc viņš nevarējis apprecēties. Beidzot viņš atradis tādu meitu, kas nemaz neēdot. To viņš apprecējis. Kāzās kungs licis izcept vistu un kāzu vakarā tikai pa kumāsiņam noēduši. Bet naktī jaunā sieva devusies pie skapja un apēdusi visu vistu. Arī kungam iegribējies ēst un viņš devies pie skapja, kur pamanījis sievu. Viņš paguvis tikai izsaukties: „Tu visu vistu!" un bijis pagalam. Sanākuši kalpi un mājas ļaudis. Gudra sieva paskaidrojusi, ka kungs tik ātri nomiris un novēlējis viņai visu mantojumu. Ļaudis arī patiešām dzirdējuši: „Tu visu visu". Un tā jaunā sieva ieguvusi visu kunga mantu.

Vienam rijniekam reiz nemaz neizdevies rijas žāvēt. Tā vienu dienu atkal sanāk kūlēji: sers slapjš nevar kult, jāiet mājā. Otrā nedēļā tāpat: sanāk kūlēji nevar kult sers slapjš. Lielmāte toreiz bijusi muižas valdniece, jo lielskungs bijis miris tā nu liek atsaukt rijnieku un noprasa itin bargi, kāpēc nevarot rijas izžāvēt? Rijnieks atbild: „Ja, lielmāte, ko es tur varu darīt? Ta uguns ir par vecu, viņa nežāvē vairs nekādā jēgā." „Ak ta, nu, bet, kur tad mes citu labāku uguni ņemsim?" „Kur ņemsim? Tepat musu krodzniekam jauna, stipra uguns, bet viņš, gudrinieks, nedod bez trīs pūri kviešu." „Nu, kas jādod, tas jādod!" lielmāte atsaka un liek iemērīt no klēts trīs pūri kviešu rijniekam. Un no tas dienas rijas žuva ka trakas. Ka tad nežus? Par trīs pūri kviešu var taču citādi kurināt nekā bez trīs pūri.

Reiz nomiris viens kungs un viņa dvēsele atnākusi pie debesu durīm un lūgusi Pēteri, lai laižot iekšā. Pēteris gan atvēris durvis un paskatījies, bet kad redzējis, ka tas ir kungs, tad viņu iekšā nav laidis sacīdams, ka kungiem debesīs vairs neesot vietas, tās esot pilnas ar nabaga žīdiņiem. Kungiem visiem jāejot uz elli. Arī žīdi nu sanākuši klausīties, ko tur runā. Kungs, to redzēdams, sācis gudrot, vai ar viltu nevarētu tikt debesīs. Tā nu viņš stāstījis, ka viņš jau no elles nākot, bet neticis tur iekšā: arī visa elle esot pilna. Pēteris prasījis, kas tad tur esot noticis. Kungs atbildējis, ka ellē esot ūtrupe, tur pārdodot vecas lietas. Kā nu žīdi dabūjuši dzirdēt, ka ellē pārdodot vecas lietas, tā tie tūliņ ar bariem lauzušies pa debesu durīm laukā uz elli prom. Pa to pašu troksni arī kungs iespiedies pa durīm iekšā un tā nu ticis debesīs.

Reiz kāda vecenīte gājusi pie kunga maizes lūgt. Kungs teicis, lai strādājot, tad maize būšot. Vecenīte atbildējusi, ka lauku darbiem šī esot par vāju, bet cita darba neprotot. „Nu, tad es tevi pamācīšu," kungs jokodams teicis. „Ja tev cita darba nav, paliec par riebēju (pūšļotāju). Ej pie slimniekiem, paspaidi slimo locekli un skaiti: „Vilciņš ruc, vilciņš duc, Vilciņš mellu kāju, Ārstē mani vāju. Ja nelīdzēs, tad neskādes." Vecenīte pateikusies un devusies uz maju. Drīz saslimis viens kaimiņš, un vecenīte gājusi to apriebt. Kaimiņš drīz arī izveseļojies, bet laikam gan pats no sevis, ne no vecenītes ārstēšanas. Nu vecenītes slava bijusi lielu lielā: visur runāts par viņas gudrību un noslēpumaino spēku. Tā pagājuši vairāki gadi. Vecenīte vadāta no mājas uz māju un maizes tai vairs nekad nav trūcis ēdusi kā lielmāte labus ēdienus vien. Reiz saslimis pats kungs ar nezin kādu tur kakla kaiti: nevarējis vairs ne elpu atvilkt, un visi jau domājuši, ka tam mūža gals klāt. Te sulainis ieteicis slaveno riebēju un atvedis to. Vecenīte tūliņ sākusi riebt kungam kaklu un skaitīt: „Vilciņš ruc, vilciņš duc," v. t. t. Kungs, dzirdēdams vecenīti tā skaitot, nopratis, ka šī slavenā burve laikam gan būšot tā pati ko viņš mācījis, bet kas patiesībā nekā nemāk, un sācis smieties. No smiekliem kakls kungam atgājis vaļā, un tas izveseļojies, bet vecenītes slava no šī laika bijusi vēl lielāka.

Reiz vienam kungam ceļā salūza karīte. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karīti sataisīt un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli. Neko darīt kas jāmaksā, jāmaksā; bet mājā braucot, kungs aplam pukojās: „Par tādu nieku paņem veselu rubuli! Cik tad viņš te strādāja? Tad jau kalējs vairāk pelnī nekā kungs karītē sēdēdams. Ja labi apdomā, tad jau es arī varu kalēja darbus strādāt un tikai bāzt rubuļus kabatā. Pag, pag, paklusām labi jānoskatās kalēja darbi un pa Jurģiem jāizdzen muižas kalējs no smēdes kalšu pats." Labi, mājā kungs ik dienas sāk iet pie sava kalēja smēdē un vaicā un stāsta tam šo un to, bet paslepen glūnēt glūn, kā kalējs kal. Tā kādu laiku kalēja amatu ar acīm labi izmācījies, viņš dzen kalēju no smēdes ārā, lai iet, kur grib, un pats ar savu kučēru paliks par kalējiem: kungs, ače, kals un kučieris pūtīs plēšas. Labi. Otrā dienā atnāk no kaimiņu pagasta viens krona saimnieks ar lielu dzelzs gabalu lemešus kalt. Kungs tūliņ itin lepni paņem dzelzi, ieliek ugunī, saber lielu kaudzi ogļu virsū un saka: „Kučēr, pūt nu!" Kučērs pūš arī, nabadziņš, atspēries, kamēr dzelzs balta. Nu kungs izrauj dzelzi uz laktu un saka saimniekam: „Sit nu!" Saimnieks paķer lielo veseri un dod arī, lai dzirksteles šķīst. Sit, sit dzelzs jau paliek itin plāna, plāna, bet kalējs neko: lai tikai sit, kamēr nav atdzisusi. Beidzot dzelzs melna. Neko darīt liks ugunī, uzbērs lielu kaudzi ogļu un ieteiksies: „Kučēr, pūt nu!" Kučērs pūš arī, nabadziņš kamēr dzelzs atkal balta un nu kaļ atkal. Saimnieks gan negrib vairs sist, sacīdams: „Mēs jau to dzelzi izdedzināsim vien te jau lemeši vairs netiks." „Kā netiks? Lemeši tiks, bet tu, muļķi, tikai nemāki labi sist. Kučēr, nāc šurp, tu labāki proti sit tu!" Atnāk kučērs kal, kaļ, bet lemeši netiek vis. „Tava dzelzs ne niekam neder: te jau lemeši neiznāk kalšu labāk cirvi." „Nu kaliet cirvi, cirvis mājā arī noder." Dedzina atkal un kal un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs nav vairs daudz. Vadzi, saimniek, cirvis te arī netiek kalšu nazi." „Kaliet nazi, nazis mājā arī noder." Dedzina atkal un kaf un kal, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs pavisam maz. „Vadzi, saimniek, nazis te ari netiek kalšu īlenu." „KaJat īlenu, īlens mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs gandrīz nemaz vairs nav mazs mazs nieciņš. „Vadzi, saimniek, īlens te arī netiek —■ kalšu čiku." To sacījis, kungs paņēma vēl to, kas bija palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Čiks! mazais nieciņš nospurkšķēja ūdenī un nu bija čiks gatavs. Čiku pataisījis, kungs prasa labu maksu par padarīto darbu veselu rubli. Saimnieks atsaka: JMaudas man nav, bet kvieši man gan mājā! atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi aizmaksāšu." Saimnieks pārbrauc mājā; bet kungs ari tūliņ liek kučēram iejūgt karītē un brauks saimniekam pakal, lai ātrāki rokā dabūtu nopelnīto maksu. Ceļā kungs piemāca kučēru: „Klausies, es pats iešu klētī ar maisu, jo pats taču labāki zin, cik jādabū par darbu, tu paliec ārpusē klausīties: ja saimnieks sacītu: diezgan! tad sauc: ,Ber, ber manu dalu arī man grūti bija sist!'!" Labi, aizbrauc tur, saimnieks tūliņ ved jauno kalēju klētī. Bet aizdurvē bija paslēpušies pāris stipru puišu; tie sagrābj kalēju, nostiepj gar zemi un saimnieks nu šauj ka šauj šim ar tādu vici, ķas sprukstos izgozēta. Šis —• negribēdams, lai kučērs dzird, ka pērienu dabūjis cieš, zobus sakodis. Labi nopēris, saimnieks sauc puišiem: „Diezgan!" Bet kučērs ārā atbild: „Ber, ber, manu dalu arī man grūti bija sist!" Saimnieks saka puišiem: „Nu, manis dēļ dosim vēl!" Puiši sagrābj pa otru reizi un saimnieks dod arī kučēra tiesu čika taisītājam. M'aja braucot, kungs saka kučeram: „Lai velns tevi parauj, kučēr! kādēļ tu sauci, lai vēl ber?" „Vai, kungs, jus jau paši ta pavēlējat; es arvienu izdaru, ko pavēlējuši." „Nu. ja, ja! bet tiklīdz būsim pārbraukuši, dedzini nost to sasodīto smēdi: es vairs nekalšu."

Reiz dzīvojis viens vecītis, kas vairs nespējis sev maizi pelnīt, kādēļ uzdevies par lielu zīlnieku. Vienam kungam tai apgabalā pazudis dārgs gredzens un tas nu meklējis zīlnieku, kas varbūt varēšot uzzīlēt, kur gredzens palicis. Kungs nu sadzirdējis, ka tāds liels zīlnieks esot tepat kaimiņos un aizsūtījis savus sulaiņus, lai vedot to zīlnieku šurp. Sulaiņi arī atveduši vecīti pie kunga un zīlnieks sacījis: „Zudušo gredzenu nevar tik drīz uzzīlēt. Dodiet man trīs dienas labi ēst un tad vēl labi pulka naudas, tad es uzzīlēšu." Kungs bijis ar mieru un ēdinājis zīlnieku, cik labi vien varedams. Pec vakariņām zīlnieks sacījis uz sulaiņiem: Viens labs jau ir panākts, bet divi labi vēl gaidāmi." Zīlnieks domājis par labi pavadīto dienu, bet sulaiņi, kas bijuši vainīgi, baidījušies, ka zīlnieks varbūt jau uzzīlējis vienu zagli. Otru dienu zīlnieku atkal tāpat ēdinājuši un tas tagad sacījis: „Nu jau ir divi labi panākti un tikai vairs viens labs gaidāms." Zīlnieks atkal domājis par divām labām dienām, bet sulaiņi nu vēl vairāk baidījušies, ka zīlnieks jau laikam divus zagļus uzzīlējis. Trešo dienu zīlnieku atkal tāpat ēdinājuši kā pirmo un otru dienu. Nu tas teicis it kā pie sevis uz sulaiņiem: „Tagad jau visi trīs labi ir panākti, nu es gan zinu, ko darīšu." Viņš domājis pa nakti bēgt projām. Sulaiņi nu pavisam sabijušies, sanākuši visi trīs kopā un sarunājušies: ~Zīlnieks laikam zina, ka mēs trīs esam to gredzenu nozaguši. lesim labāk paši pie viņa, izstāstīsim visu un piedāvāsim tam labu naudu, lai nestāsta kungam. Tā nu sulaiņi arī aizgājuši pie zīlnieka, izstāstījuši visu un lūguši, lai tas nestāstot viņu kungam. Zīlnieks sacījis: „Es gan jau zināju, ka jums ir gredzens, bet negribēju tūliņ kungam stāstīt. Ja nu jūs man labi samaksājat, tad lūkosim arī to zādzību noslēpt. Atnesiet man to gredzenu šurp, tad noslēpsim to kā vajadzīgs." Kad sulaiņi atnesuši gredzenu, tad zīlnieks to ielicis maize un maizes gabalu devis vienai kalkūnai norīt. Nākošā dienā kungs tūliņ sauc zīlnieku pie sevis un saka: „Trīs dienas jau nu ir pagājušas, vai nu zini, kur ir mans gredzens?" Zīlnieks atbild: „Jusu gredzenu ir norijusi viena kalkuna. es tūliņ parādīšu, kura." Nokauj kalkūnu un no viņas kuņģa patiešām izņem kunga gredzenu. Kungs par to dikti priecājies un aizmaksājis zīlniekam lielu naudu. Kungs tomēr vēl negribējis ticēt zīlniekam, dabūjis vienu circeni, ielicis to vienā krūzītē, apgriezis to apkārt un prasījis zīlniekam, lai uzzīlējot, kas tai krūzītē esot paslēpts. Zīlniekam bijis Circenis vārda un tas izbijies izsaucies: „Ak tu, nabaga Circenīti, kā tu nu reiz esi pieķerts!" Kungs nu brīnēdamies izsaucies: „Tu patiešam esi liels zīlnieks." Un devis tam vēl jaunas dāvanas klāt. Nu vecītis izslavēts visās malās par lielu zīlnieku, Ja viņam izdevies kaut ko uzminēt, tad to visi daudzinājuši; bet ja kas neizdevies, par to ļaudis nerunājuši.