Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (30.10.2020)6

Reiz viens puisis pārbraucis no pilsētas mājā, stāsta otram: „Ir gan tai pilsētā jauki! īpaši viesnīcā: kā pogu paspiež, tā skuķis klāt." „Vai tad tu to pogu nevarēji šurp atvest!" atbildēja otrs.

***

Polu dumpja laikā kādam vircavniekam, kara šķūtīs braucot, gadās vest krievu virsnieku. Dabūjis kungu ratos, vircavnieks laiž kā jau kungu vest piederas. Virsnieks, baidīdamies, ka to neizmet no ratiem, piegrūž zemniekam, teikdams krieviski: „Po malu, po malu" (palēnām, palēnām). Zemnieks, domādams, ka virsnieks grib, lai brauc gar ceļa malu, pievelk labo grožu un laiž vēl trakāk. Virsnieks vēl atkārto: „Po malu, po malu!" Zemnieks uzšņāc ar pātagu kumeļam un laiž vēl tuvāk grāvim, kamēr beidzot grāvī iekšā. Vircavnieks* izķepurojies no grāvja, nosaka: „Še tev nu bija mala! Pa malu, pa malu, kamēr grāvī iekšā!"

let tēvs ar dēlu, iebraukuši no laukiem Rīgā, pa Daugavas tiltu. Tēvam pīpis zobos, tā dēls teiks: „Ka tev, tēv, neiekrīt tik tas pīpis Daugavā!" „Nekē!" tēvs teicis un pīpis Daugavā iekšā.

***

Dēls raksta vecākiem vēstuli: «Sveiki dārgie vecāki cūkas. Ko jūs man devuši nosprāgušas. Atlicis viens vepris Jūsu dēls jānis."

***

Viens saimnieks braucis no Tukuma mājā un bijis iereibis. Vietējos kapos bijis apglabāts saimniekam pazīstams puisis, kas kāda strīdus dēļ bijis uz saimnieku dusmīgs. Mirdams viņš nosolījies saimniekam atriebties. Tagad saimnieks to atcerējies, un viņam kļuvis loti bail. Te uzreiz viņš jūt, ka viens viņam briesmīgi sit pa galvu un muguru. Tā viņu kāds sitis, kamēr saimnieks aizbraucis mājās. Kā apturējis zirgu, tā vairs nav sitis. Saimnieks no bailēm palicis ļoti slims un gandrīz nomiris. Sitējs nav bijis nekas cits, kā ritenī ietinusies kārklu klūga* kas ritenim griežoties, saimniekam situsi un norāvusi matus.

Dzīvojis saimnieks. Neganti skops. Sauca viņu... lai paliek. Jo dzīvot viņš dzīvo vēl tagad, kaut vilki viņu apēstu. Saimi dzina dienu, nakti, bet ar ēšanu kā bija tā bija. Kad Jurģos atnāk jauns puisis, pie pusdienām saimnieks prasa puisim, kādu šim riecienu griezt: ar vienu vai ar divi rokām turamu. Puisis, saimnieka nepazīdams un izsalcis būdams, prasa, lai dodot tādu ar abām rokām turāmu. Saimnieks griež un atgriež arī tik plānu riecienu, ka ar vienu roku ir nedomā saturēt. Bet Ansis tā puisi sauca — tik pasmejas. Pēc pusdienas saimnieks saka: „Ansi, ej ielaid iesalu mārkā." Kā tad, Ansis, ne laisks būdams, aiziet. Nāk pēc brīža atpakaļ svilpodams ar maisu uz pleca un prasa, ko ar maisu darīt. „Ar kādu maisu?" prasa saimnieks. „Nu, ar to pašu, kur bija iesals."

Kādās mājās bija iemaldījies nepazīstams runcis. Saimnieks, būdams liels prātvēders, saka: „Paga, es tev rādīšu blandīties!" Noķēris runci, viņš tam piesējis slotu pie astes un uguni klāt. Runcis nāves bailēs devies uz rijas augšu. Saimnieks aiz bailēm un pārsteiguma spējis tikai iekliegties: ~Vai nu traks, vai nu uz riju!"

***

Reiz kāds saimnieks bitenieks lielījies kaimiņam, ka šim esot tādas bites kā zvirbuli. Kaimiņš prasījis, kā tik lielas bites varot ielīst stropā pa tādu mazu caurumiņu. „Ar joni," šis atbildējis, „kā nāk mājās ar medu, tā ar joni ieskrien stropā."

Saimnieks sūtījis puisi apsedlot zirgu Seķi. Bet tā kā saimnieks šļupstējis, tad iznācis: „Ej, aptedlo Teķi!" Puisis aizgājis uz ganībām, ar lielām pūlēm noķēris tekuli (aunu), pārvedis mājās, apsedlojis un pievedis pie durvīm. Saimnieks iznācis laukā, lai jātu uz kaimiņiem viesībās. leraudzījis apsedloto tekuli, tas kļuvis vai traks aiz dusmām un kliedzis uz puisi: „Tu, lopt, et tev neteitu aptedlot teķi, bet dilgu Teķi!"

***

Dzīvojušas divas māsas tālu viena no otras. Reiz vecākā māsa gājusi ciemos pie jaunākās. Jaunākā māsa pašlaik vārījusi piezputru, un, māsu ieraudzījusi, viņa paslēpusi katliņu zem saviem svārkiem. Vecākā māsa jautājusi: „Māsiņ, kas tad tev tur kūp?" „Man jau sen gadus tā kūp," atbildējusi jaunākā.

***

Tas noticis, kad pirmie fotogrāfi parādījušies. Reiz kāda bagāta saimniece arī gribējusi „noņemties". Kādā stāvoklī tad šī gribot, jautājis fotogrāfs. „Sēžot un stiprā balsī no bībeles lasot!" atbildējusi saimniece.

Kurzemnieks lielas: „Ta' tad braucu, ka ņīkada vien! kas man pretī, tam es garām, kas mani panāk, tas man garām!"

***

Toreiz, kad uz laukiem vēl nepazinuši tējas un kafijas un rets kāds bija baudījis cukuru, bet piestrēbuši skābumu un pienu, dzēruši miestiņu, un ar vienīgo saldumu, medu, ārstējuši dažādas krūšu un kaulu kaites Valbergu muižas ķēķī ar olu groziņu iegājusi Kukurballas saimniece. Par olām lielmāte likusi saimniecei uzcienāt ar saldu kafiju. Kukurballene laizīdamas izdzērusi krūzīti un noteikusi: „Ja tik laba tā suliņa, kādi tad vēl nav tie biezumiņi. Bet kas tad nu tos zemniekiem dos; tos jau laikam apēd paši lielkungi."

***

Piebaldzēni sapirkuši partiju āžu, dzinuši tos Rīgā pārdot lelas malā stāvējuši divi jaunkundziņi, kas gribējuši piebaldzēnus panerrot, sākuši blēt tāpat kā āži. Tad viens piebaldzēns piegrūdis otram ar elkoni, un, ar pātagas kātu norādīdams uz jaunkungiem, teicis: „Redz, Andž, kā brēls brēli pazīst no balss vie'. Ej nu piedzen vēl tos divus āzlēnus ar'!"

Kāds piebaldzēns uz tirgu braukdams bija iegriezies kādā mājvietā pārnakšņot, bet nezin kā, bija izsviedis savu miltu maisiņu. Kāds no vietējiem to bij pacēlis un tādēļ prasījis: ~Kam tā miltu ķesele pieder?" Piebaldzēns, savu kulīti pazīdams, teicis otram piebaldzēnam: „Vei, vei, brālīti, kā viņš manu zebenīcu par miltu ķeseli lamā!"

***

Reiz gadījies braukt kādam zemniekam uz Rīgu. Viņa pagasta kungi: muižkungs, vagars, skrīveris un krodzinieks bijuši briesmīgi krāpnieki un blēži. Zemnieks tad arī sapratis ar vārdu „kungs" tikai tādus cilvēkus. Stacijā, gaidot vilcienu, ienācis vēl kāds pilsētnieks un teicis: „Labdien, kungi!" „Te nav vis kungi vien, bet godīgi cilvēki ar' ir", zemnieks pikti atsaucis.

***

Kāda vecenīte brīnījusies: „Tie cilvēki gan tagad taisa visu labāku kā agrāk, bet spoguļus taisīt viņi nemāk agrāk spogulis daudz skaistāku rādīja..." Viņas meita atteikusi: „Tur gan tu pati, laikam, esi vainīga!"

Kārlis ar Jāni jau no mazām dienām skaitās kā labākie draugi. Abi kalpa cilvēki pie viena saimnieka. Jānis nupat kā bija Rīgā un uz „Uteni", kā Kārlim stāstīja, nopircis jaunu pulksteni un pavisam lēti. „Nu, vai iet labi?" draugs Kārlis prasa. «Lieliski! Stundu noskrien 40 minūtēs."

***

Kādā lauku tirgotavā ieiet sirmgalvis un prasa brilles. Tirgotājs rāda gan vienas, gan otras, bet sirmgalvim kā neder, tā neder. Tirgotājs pasniedz brilles bez stikliem. Tagad sirmgalvis iesaucas: „Va vējš, kur labi rāda!"

***

Reiz divi zemnieki aizbraukuši uz Rīgu. Tur vini uz īsu laiku izšķīrušies. Pirmajam zemniekam gadījies iet gar Pētera Lielā pieminekli. Zināms, ka tas pieminekļa nozīmi nezinājis. Zemnieks apstājies, apskatījis un tad brīnīdamies stipri noteicis: „Hm, kas to biedēkļu tik augstu uzcēlis?" Kārtībnieki, to izdzirduši, par tādu pieminekļa zaimošanu saņēmuši zemnieku cieti un veduši uz iecirkni. Ceļā viņi satikuši otru zemnieku. Tas, brīnīdamies, izsaucies: „Par ko tad tevi arestēja?" „Velns viņu zin," paskatījos tur uz to ķēmu tai zirgā, un tā ņem cieti!" „Tu ar' uz visiem mopšiem skaties!" otrs zemnieks dusmīgi izsaucies. Tūliņ kārtībnieki arestējuši arī viņu.