Iz armijas dzīves
- Kareivi Bērziņ, kur palicis tev uzticētais tanks?
- Nodega, seržanta kungs.
- Kareivi Bērziņ, izskaidro man, KĀ sešdesmittonnīgs metāla tanks var nodegt tā, ka pat ķēdes nepaliek?!
- Izskatās, ka var gan, seržanta kungs...
Nudien nesaprotu, kādēļ tik daudzi jaunieši mēģina izvairīties no obligātā dienesta. Es, dienēju raķešu spēkos, un ne mirkli nenožēloju. Te miskaste jāiznes, te zālīte jāpiekrāso...
- Kareivji, šodienas uzdevums ir nokrāsot pie štāba zāli! Aizejiet uz noliktavu, paņemiet krāsu un laužņus!
- Klausos, biedri praporščik! Atļaujiet jautāt, varbūt labāk paņemt otas, nevis laužņus?
- Tu ko, kareivi, varbūt vēl pateiksi ka arī zāli krāsot ir bezjēdzīgi?! Tādu slinkumu kā tavējo vajadzētu pielīdzināt valsts nodevībai!
Taisnība ir tiem, kas saka, ka armija cilvēku izmaina. Manuprāt, armija ir izmainījusi arī mani. Gan vecāki, gan draugi tā saka. Draudzene no manis aizgāja, teica, ka dienests mani ir izmainījis pārāk ļoti. Armijā dienu jau otro nedēļu.