Asorti ar tekstu šodienai (06.01.2020)9

Reiz kāds slinks cūkgans izdomājis, kā cūkas ganīt. Viņš sadabūjis vecu rata rumbu, piebāzis ar maizi un ieripinājis Cūku barā. Kamēr cūkas ap rata rumbu pūlējušās, tikmēr puika staigājis pa krūmiem, putnu ligzdas meklēdams. To redzējis saimnieks un jautājis: „Ko tu, dēls, dari?" „Ganu cūkas ar dampi," puika atbildējis.

***

Kāds lepns tēva dēls gribējis pazoboties par gana puiku, kas bijis dzimis bez laulības, un teicis: „Puika, vai tev tēvs arī ir?" Puika lepni atbildējis: „Nu, vairāk gan kā tev!"

***

Gans parnak mājas un stāsta saimniecei, ka kada aita ganībās saslimusi. Saimniece: „Kura tad īsti!" „Gans: „Perna jere, teka mate, vecas matēs aitas meita."

Kāda veca māmiņa gana cūkas. Garām iet viens zēns un saka: „Abi gali vienādi, vecomāt!" „Vī, dēliņ, kas nu tā runā!" „Ja, vecomāt, kad tu biji maza, tu ganīji cūkas, un tagad tu atkal gani!" „Tiesa, dēliņ, tiesa!"

***

Mazais Fricītis dabūjis zināt, ka viņa tēvs izbrauks uz dažām dienām. Kad tēvs aizbraucis, tas pieiet pie tēlefona un piezvana skolotājam: „Halo, halo, automāts, jā? Lūdzu, skolotāja kungs, mazais Fricītis ir slims un nevar iet uz skolu". „Bet kas tad pie tēlefona?" skolotājs jautā. „Mans paps".

***

Skolotājs jautājis, kāpēc vasarā diena garāka, bet ziemu īsāka? Visi skolnieki cietuši klusu. Tikai mazais Fricis lepni piecēlies un atbildējis: «Skaidra lieta tak! Vasaru naktis ir īsākas un tāpēc diena garāka!"

Tēvs gājis ar dēlu baznīcā. Bet tēvs brīnum baidījies, ka dēls neieskatās kādā meitā un neapprecas. Tāpēc piekodinājis dēlam uz kreiso pusi (kur sēd sievietes) neskatīties, jo tur sēdot tikai velni. Pec beigtiem dievvārdiem, no baznīcas lauka nākot, dels teicis: „Vai, tēt, kā man tas viens velniņš patika!"

***

Divu draugu saruna: „Es nevaru un nevaru atrast piemērotu meitu, kas man būtu cienīga sieva, visām viņām trūkst prāta!" „Nav nekāds brīnums! Sievu, kurai būtu prāts diviem, ir atrast tiešām neiespējama lieta!" gudri noteicis otrs draugs.

***

Kamēr māte pa ciemiem, meita par govi neliekas ne zinis. Pārnākusi māte mājās, prasījusi meitai: „Nu, meitiņ, vai tu gotiņu arī baroji, kamēr es nebiju mājās?" Meita atteikusi: „Baroju gan!" Māte prasījusi tālāk: „ko tad tu viņai labu devi ēst?" Meita atbildējusi: „Visu siltu un saltu!" Māte pasmējusies un teikusi: „Ko tad tu, meitiņ, baroji? Es jau gotiņu vakar tirgū pārdevu?" Meita nosarkusi un neteikusi ne vārda, un no tās reizes bijusi loti strādīga.

Reiz vienam puisim bijis daudz brūšu. Viņš katrai brūtei iedevis pa rūtainam zīdainim un visām licis, lai svētdien brauc viņam pretim pie mācītāja pātaros. Vēl katrai cieši piekodinājis, lai braucot sien rūtaino zīdaini ap galvu. Svētdienas rītā sabraukušas arī visas pie mācītāja. Bet brūtgāns nebraucis pretī. Viņas sākušas sarunāties gaidīdamas, kur visām tādi vienādi zīdaiņi gadījušies? Cita citai stāstījušas, ka viņām brūtgāns uzdāvinājis. Tāpat viena otrai prasījušas, ko gaidot? Visas brūtgānu gaidot, bet nevienai nebraucot. Jau visām radušās aizdomas, vai tikai viņas visas negaidot vienu un to pašu brūtgānu? Visas teikušas vienu un to pašu. Nu visas brūtes sākušas strīdēties un beidzot plūkties.

***

Mātei bijusi slinka meita. Reiz sabraukuši precinieki. Māte tūdaļ sūtījusi meitu desas siet. Te, pēc brītiņa meita saukusi: „Memm, memm, kur tai desītei tas galiņš!" Mate šūpojusi bērnu un dziedājusi, lai precinieki nenojaustu: „Ehē, bērniņ, ehē, eh, kur tas diedziņš, tur tas galiņš, ehē, ehē, ehē, eh."

Mātei bijusi viena pati meita, un šī bijusi dikti lielīga. Meita tā lielījusies: „Es gan nevaru tā gulēt. Ja man tik zirnītis būs apakš gultas maisa, tad jau es jūtu gulēdama, ka man sānus spiež. Man ir tik jautrs miegs." Mājā dzīvojis puisis, un šis dzirdējis, kā meita lielās. Nu puisis noskatījies tādu reizi, ka meitas nav istabā, un pabāzis šai apakš maisa drēbju kuļamo bungu. Meita nogulējusi visu nakti un nemaz nejutusi, ka bungā apakš maisa. Rīta puisis vilcis bungu no maisa apakšas āra un radījis visiem. No tās reizes vairs meita nekad nelielījusies.

***

Precas lopu kopēja meita. Neizklausītos smuki, ja no kanceles sauktu: „Lopkopēja meita..." „Vai nevarētu kā labāk?" „Labi, labi", atbild mācītājs. Laimīgā māte spiež viņam rubli saujā un aiziet. Svētdien mācītājs no kanceles sauc: „Pirmo reiz tiek uzsaukta muižas ragu reģimentes ģenerāla meita." Veci ļaudis no brīnumiem atplēš mutes līdz ausīm, jo savu mūžu nav dzirdējuši, ka šai baznīcā tiek uzsaukta ģenerāla meita.

Reiz bijis pamulķa puisis. Jau labi gados. Sācis jau precībās braukt, bet nekur neķeries. Bijušas nabadziņam dažādas vainas. Starp citu, bijis izdaudzināts par lielu ēdēju. Tālab reiz atkal uz precībām taisoties, māte šim pieteikusi, lai daudz, no Dieva puses, neēdot. Puisis arī apsolījies. Bet uz ceļa nodomājis: „Kad jau neēst, tad neēst nemaz." Labi. Aizbraucis precībās. Mudinājuši šo, lai ēdot, bet šis tik galvu vien purinājis: esot vakar paēdis negriboties. Palicis puisis tais mājās arī pa nakti. Uzmodies viņš tā ap pusnakti. Sācis briesmīgi gribēties ēst. Skaidri atminējies, kur vakar plauktā saimniece nolikusi krējuma podu. Puisis klusi izlīdis no gultas un grābstījies ap skapi. Saķēris ar rokām plaukta malu un gribējis pakāpties. Bet nez' kā aizkustinājis skapi, un tas ar nežēlīgu troksni nogāzies gar zemi. Saimniece savā istabā uzlēkusi gultā sēdus un saukusi: „Es teicu vakar, meitas, skaitāt pātarus, par puišiem vien runājāt. Nu ir vai uguns grēks, vai ūdens spēks vaļā!"

***

Kādai sievai piedzimis dēliņš. Vina to ielikusi gultā, lai tas tur gul. Bet pēc kādām dienām saslimis mazs sivēniņš. To sieva ielikusi kurvītī un kurvīti novietojusi gultā pie bērna. Kādu dienu atnākusi viņas draudzene, un prasījusi, lai parādot jauno mantinieku. Sieva atbildējusi, lai paskatoties, gultā esot. Viese piegājusi pie gultas, pacēlusi kurvīša vāciņu un noteikusi: „Tēvs kas tēvs!"

Kādam vīram bija pļāpīga sieva. Ja kur strīdējās, tad viņa vienmēr bija pūlī. Reiz vīrs sacīja sievai, lai viņa ieņem ūdeni mutē un tur visu dienu. Vīrs pats aizgāja darbā. Tai pašā dienā mājās izcēlās strīdus. Pļāpīgā sieva gribēja piedalīties. Bet tikko viņa gribēja runāt, tā ūdens lija laukā. No tā laika sieva vairs nepļāpāja.

***

Kāds saimnieks saķildojies ar savu sievu, kas viņam neatbildējusi astoņas dienas ne uz vienu jautājumu. Kādā vakarā vīrs paņēmis sveces un tās aizdedzinājis zem galdiem, skapjiem un gultām visās istabās. Saimniece tapusi ziņkārīga un, nespēdama vairs klusēt, jautājusi: „Vecīt, ko tu meklē?" Saimnieks atbildējis: „Meklēju tavu valodīgo muti!" Saimniece pasmējusies, sniegusi vīram roku, un miers bijis atkal mājā.

***

Kāds vīrs apprecējis sievu, kas nepratusi ēdienu izvārīt bez piededzināšanas. Vīrs to jau pieradis. Kad sieva nomirusi, vīrs apprecējis citu, kas ļoti labi pratusi ēdienu izvārīt Bet vīrs teicis: „Viss būtu labi, bet tikai trūkst to garžas zāļu ēdienam, mana vecā sieva vienmēr tādas lika klāt." Reiz nejauši jauna sieva piededzinājusi ēdienu. Vīrs priecīgs teicis: „Nu arī tu esi tās zāles atradusi."

Kāds zemkopis bija visu dienu rudens laikā lietū un vētrā uz lauka strādājis un pārnāca vakarā gluži slapjš un nosalis, cerēdams ar siltām vakariņām atspirdzināties. Bet viņa sieva, kas bija visu dienu mājā bijusi, uzrunāja viņu: „Mīlais vīriņ, šodien ir visu dienu stipri lijis, un es nevarēju uz aku pēc ūdens iet, tādēļ man nebija arī iespējams tev siltu ēdienu izvārīt. Tu esi tā kā tā viss cauri slapjš un vari man pāri spaiņus ūdens atnest; slapjums nevar tev nekā vairs kaitēt." Vīrs neatbildēja ne vārda, bet paņēma nestuves un gāja uz patālo aku. Kad viņš pārnāca, tad viņa sieva sēdēja ķēķī pie uguns; viņš uzdrāza vienu spaini pēc otra tai un sacīja pēc tam: „Nu tu esi tikpat slapja kā es, un vari pati ūdeni atnest; slapjāka tu nevari vairs tapt."

***

Dzērāja sieva gribējusi reiz savu vīru krietni nobaidīt Kādu vakaru tā apņēmusi palagu un aizgājusi pie kapsētas gaidīt vīru no krogus pārnākam. Spoku ieraudzījis, vīrs notrūcies prasījis: „Kas tu tāds esi?" „Velns". Nu vīrs priecīgi izsaucies: „Ā, sveiks, švāģer, man tava māsa par sievu."