Asorti ar tekstu šodienai (06.01.2020)9

Kāds vīrs prasījis savam draugam: „Ko tu devi savai govij, kad viņa slimoja?" „Mārciņu terpentīna!" atbildējis draugs. Vīrs nu pateicies par padomu un gājis uz mājām govi ārstēt. Bet otrā dienā tas atnācis atkal pie sava drauga* „Ak tu man pavisam sliktu padomu devi!" „Kāpēc?" „Nu, es iedevu savai govij mārciņu terpentīna, bet viņa nosprāga!" „Mana jau arī nosprāga!" atbildējis draugs.

***

Pie kāda saimnieka dzīvojis puisis, kas neēdis zirņus. Reiz vakariņās saimniece bijusi izvārījusi zirņu putru. Puisim tas nepaticis. Viņš piesēdies pie galda un sācis raustīt degunu. Viņš iemērcis karoti zirņu putrā un teicis: „Ja lips klāt, tad 38 ēdīšu, ja nelips, tad neēdīšu!" Maisījis, maisījis, bet nekas nelipis. Pec kada laika puisis apprecējies. Viņš aizgājis no saimnieka projām. Saimnieks ilgi vairs savu puisi neredzējis. Pēc kāda laika puisis atnācis savu sievu dzīvot vecajam saimniekam kaimiņos. To gadu saimniekam bijuši padevušies labi zirņi. Puiša sieva bijusi liela zirņu ēdēja. Viņa sūtījusi vīru pie vecā saimnieka pirkt zirņus. Puisis aizgājis pie saimnieka un teicis: „Es dzirdēju, ka jums esot daudz zirņu pieaudzis, tāpēc nācu kādu mazumiņu no jums nopirkt!" Saimnieks atcerējies puisi, ka viņš agrāk zirņus neēdis, tomēr par to nekā neminējis, tikai atteicis: „Man šogad labi zirņi. Vari dabūt, cik tik gribi!" Gājuši uz klēti. Saimnieks iekāpis apcirknī, bet puisis turējis maisu. Saimnieks iegrūdis liešķeri zirņos un teicis: „Ja pielips, tad bēršu, ja nepielips, tad ne!" Nu puisis sapratis, ko tas nozīmē. Viņš sācis raudāt. Bet saimnieks piebēris viņam pilnu maisu ar zirņiem un neņēmis maksas neviena graša.

Reiz puisis apņēmies saimniekam izperēt cāļus. Saimnieks ari viņam iedevis ap simts olu, un puisis novietojies pirtī perēt. Perējis, perējis, kamēr visas olas apēdis. Bailēs no saimnieka, ka nav ne cāļu, ne olu, puisis licis pirtij uguni klāt, lai deg. Pats skrējis pirtij apkārt un saucis: „Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl! Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl!" Atskrējis arī saimnieks, bet puisis taisījies skriet degošā pirtī un tik saucis: „Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl!"

***

Kāds laucinieks iebraucis Rīgā. Pārdevis daudz labības un saņēmis daudz naudas. Mājās vēl palikuši rudzi sapļauti un bijuši ārā. Staigājot pa Rīgu, laucinieks bažījies, ka tik nu lietus neuznāktu! Vakarā viņš sadomājis iet uz teātri. Aizgājis. Otrā cēlienā izrādījuši negaisu: pērkons rūcis, zibeņi šaudījušies, un lietus šļakstējis vien. Laucinieks uzlēcis kājās un iesaucies: Ak mani rudzi, mani rudzi!" Ārā bijis skaidrs, laucinieks izskrējis no teātra. Atgriezies maja, viņš stāstījis: „Tai teātri gan tas acis apmāna."

Vājiniecei nomirst vīrs. Naktī pēc vīra nāves sieva sasauc radus, draugus, pazīstamus un ņem nelaiķi vāķēt. Lai nebūtu garlaicīgi, tad apgādājas pēc tēvu paražas arī ar sīvo. Un nu ņem sarunājas un iebauda. Te uzreiz vecais pieceļas sēdus zārkā un prasa: „Vecen, dod man arī vienu šlunku!" un kāpj no zārka ārā. Vāķētāji izbīstas un metas pa durvīm laukā. Mironis arī skrien, tiek līdz slieksnim, paklūp un nositas. Nu patiešām ir beigts uz visiem mūžiem. No rīta kaimiņos ļaudis runā par vaļinieka vāķēšanu un piecelšanos. Vecais saimnieks pieliek nobeigtai sarunai: „Būtu cilvēks gulējis jau Dieva mierā, bet uz tā šnabulīša viņš vienmēr bija dikti kārs, tādēļ arī pēc nāves viņš vēl gribēja dzert. leradumam liels spēks!"—

***

Vienā mājā reiz dzīvojis muļķītis. Viņš dzirdējis, ka citi arvien par baznīcu stāsta un sakās baznīcā ejam— viņam ar iegribas baznīcā iet. Viņš prasa mājas ļaudīm, lai pasaka viņam, kā var baznīcu atrast. Viņam izstāsta, lai iet pa priekšu taisni vien, tad lai nogriežas pa labi, tad pa kreisi un tad šis ieraudzīšot lielu augstu māju tā pati būšot baznīca. Muļķītis iet ar. Viņš iet un iet un pienāk pie vienas augstas mājas redz durvis vaļā un ieiet iekšā. Bet augstā māja nav vis baznīca, bet vēja dzirnavas, kas strādājušas visā spēkā. Melderis bijis patlaban aizgājis pusdienā. Muļķītis visu apskatās, noklausās un aiziet. Mājā viņam prasa: vai baznīcā bijis? Bijis. Nu, ko tur redzējis? Redzējis Dieva dēlu un Dieva māti. Ko tie teikuši? Dieva dēls teicis: „Litata, litata!" Dieva māte atkal: „Žiuva, žiuva!"

Kāds kalps ar savu sievu dabūjuši zināt, ka saimniece vārot ķīsēli. Viņiem arī gribējies saēsties. Izdomājuši plānu. Sieva uztraukta ieskrējusi pie saimnieces un kliegusi, lai glābjot no vīra, tas gribot viņu nosist. Saimniece devusi 43 sievai saēsties kāroto ķīseli, gan jau būšot labi. Sieva labi saēdusies. Te ieraudzījusi nākam vīru. Saimniece sievu noslēpusi. lenācis vīrs un saskaities jautājis, vai te viņa sieva neesot atnākusi niekus kult? Sievas gan te neesot, gan jau viņa pati pāriešot mājās, lai ēdot labāk ķīsēli. Vīrs pusi šķīvja izēdis, tad errīgs saķēris šķīvja malu un iesaucies: „Ja es tagad to maitu dabūtu rokā, es viņai degunu apgrieztu otrādi," pie tam viņš apgriezis šķīvi. Izēdis tukšu un gājis uz mājām. Pēc brītiņa arī sieva aizgājusi.

***

Kādās mājās viesības. Kaimiņu Ješka labs iemetējs un liels „joku-polis". Kad Ješka jau labās „zēģelēs", tas sāk uzdziedāt, žestikulēt, skaļāki sarunāties. Mājas mazajai, gadus vecajai Anniņai paliek no Ješkas bail. Cieši piespiedusies lielajai māsai un vērīgi nolūkodamās uz Ješku, tā bailīgi nosaka: „Redzi, kā tam Ješkam tā bārda kust!..." Ješka to sadzirdējis pusnikni, puszobgalīgi atcērt: „Ak tu pagāna meitēns, vai tu gribi, lai man bārda stāv uz vietas, kad es pats kustos!"

Viens puisis stāsta otram, ka kaimiņš esot ļoti skops, un ēst nekad nedodot, lai arī pašā ēdamā laikā aizejot. Otrs saka, ka viņš tomēr dabūšot tur ēst. Abi salīguši. Jānis paņēmis karoti līdzi un aizgājis pie skopā saimnieka pašā pusdienas laikā. Kaimiņš prasa: „Nu, Jān, kāds šodien laiks?" un strebj putru. Jānis atbild: „Paldies, nupat kā paēdu, nemaz negribas!" Kaimiņš: „Tu tīri kurls. Es tev prasu, kāds šodien laiks?" Jānis: „Es tak nupat kā paēdu." Kaimiņš uzsauc skaņāki: „Bet es tev prasu, kāds šodien ārā laiks?" Jānis: „Nu, kad jau tik daudz piesola, tad jau arī apsmādēt nevar." Jānis izvelk karoti no zābaka, piesēžas pie putras bļodas un strebj.

***

No rīta lūdzot Dievu, saimniekam piepēži iegribējies loti ēst. Viņš iedomājies, ka kalpone, sirsnīgi lūdzot, būs aizmirsusi gaļas podu maisīt un teicis starp dziesmu vārdiem: «Apmaisiet podu". Saime dziedot izdziedājusi ari «apmaisiet podu", bet gaļas pods tomēr aizmirsts apmaisīt.

***

Kāds ceļotājs braucis garām kādām mājām. Istabas logs bijis ceļa pusē. Pie paša loga zirgs apstājies un ne par ko negājis tālāk. Braucējs skatījies un brīnījies, bet nekā neredzējis. Te tas paskatījies pa logu istabā un redzējis, ka saime sēd pie galda un strebj putru, ka visi griesti līgojas. Neko darīt, gājis pie loga un lūdzis, lai uz brīdi pārtrauc strēbšanu, jo zirgs baidoties un neejot garām.

Reiz saimniece aiznesusi siena pļāvējiem brokastīs karstu putru. Karstā laikā, zināms, nevar redzēt, ka putra kūp. Pļāvēji bijuši krietni noslāpuši. Pirmais iekampis pilnu karoti un nejauki sadedzinājis muti. Gribēdams, lai arī citiem tāpat iziet, viņš iesaucies: „Mm, kur plata pasaule!" Otrs pļāvējs arī karoti iekampis, to uzreizi nosviedis un iesaucies: „Mm, kur zilas debesis!" Trešais, iestrēbis karoti, iesaucies: „Mm,. kur karsta putra!"

***

Kāds puisis gribējis derēt pie tāda saimnieka, kur neviens kalps nevarējis pastāvēt. Viņš jautājis, kādēļ īsti pie tā saimnieka nevarot dzīvot. Citi puiši atbildējuši, ka tādēļ, ka tas gribot, lai pārāk ilgi ēdot, ko neviens nevarot izturēt. Nu puisis priecīgs devies pie saimnieka. Gribēdams tam iztapt, tas jau pirmā reizē, redzēdams, ka saimnieks uztraukts 47 skraida no istabas ārā un iekšā, ēdis, cik tik līdis, vai visu pus cēlienu. Bet kad saimnieks ieskrējis istabā atkal pārāk uztraukts, tas piecēlies un teicis: „Darāt, kungs, ko gribat, vairāk es nevaru!" To dzirdot, saimnieks dusmas vairs neizturējis, un puiša priekiem bijušas beigas.

Vidzemnieks, iebraucis pirmo reiz Rīgā, staigā pa ielām, apskatīdams greznas un augstas ēkas un dārgas lietas. Uzreiz trešā stāvā atver logu un cienīgmāte izbāzusi galvu pa to, prasa: «Mīļais draugs, pēc kā tā rēgājies?" Tas žigli apdomājies, šai ta āķīgi atbild: «Skatos pec cauruma, pa kuru nācu no debesīm." «Tas gauži labi, ka Jūs no debesīm esat," cienīgmāte atbild. „Man tur arī dēliņš; jūs tak viņu pazīstat? Sakāt, ko dara mans dēliņš?" „Es daudzreiz ar viņu satiekos un izgavarijos," tas atbild; «viņam citādi itin labi iet; bet kad ar citiem kungiem kārtis spēlē, tad arvien paspēlē; tāpēc viņam naudas trūkst." «Labi, vai jus, uz debesim iedami, viņam nevarat aiznest naudu?" «Kapec ne? Labprāt!" Cienīgmāte tam iedod labu kuli naudas savam dēlam; zemnieks to palicis padusē aiziet, nevis uz debesīm, bet uz Vidzemi.

***

Kāds skops saimnieks slikti barojis saimi tie pavalgu nemaz neredzējuši! Kādreiz saimniekam gadījies ēst kopā ar kalpu. Pusdienā bijusi biezputra. Savā pusē bļodā saimnieks ielicis sviesta aci. Kalpam arī gribējies pamērcēt putru sviestā. „Cik maksā tāda bļodiņa?" prasījis kalps un pagriezis sviesta aci uz savu pusi. «Piecpadsmit kapeikas," atbildējis saimnieks un atgriezis bļodiņu atpakaļ. „Tad nu gan laikam ir izturīga," teicis kalps un atkal pagriezis, bet nu jau saimnieks sapratis, kas par lietu, lēcis augšā un sviezdams kalpam ar karoti pa pieri, kliedzis: „Varam pamēģināt, varam pamēģināt!"

***

Reiz dzīvojis skops saimnieks, kas saviem kalpiem nedevis galu ēst. Kādreiz saimnieks iedomājies izvārīt cūkas galvu, kuru ari kalpiem bijis brīv ēst. Bet ar tādu noteikumu, ka katram, galu nogriežot, jāskaita piemērots bībeles pants. Pats saimnieks pirmais nogriezis cūkas ausi, ar vārdiem: „Un viņš nocirta tam to labo ausi". Piegājis kalps un griezis gaļas gabalu, teikdams: „Un viņš iesita tam to pliķi". Tagad piegājis otrs kalps, paņēmis bļodu ar visu cūkas galvu, sacīdams: „Un viņš no viņu acīm pazuda!"

***

Skops saimnieks salīgst kalpu. Brokastis kalpam viņš dod plānas jo plānas. Kalps, paēdis, prasa vēl. „Kā, vai tad tu pusdienas tiesu gribi apēst?" brīnās saimnieks. „Kāpēc ne, dod tik šurp!" Kalps apēd pusdienas tiesu ari. „Nu, tad jau pie reizes apēd arī vakariņas," viltīgi saka saimnieks. „Labi!" Kalps, paēdis «vakariņas", saldi nožāvājies, izstaipījies un sacījis: „Tā, nu vakariņas paēstas, var iet gulēt!"

Dzīvojis saimnieks. Neganti skops. Sauca viņu... lai paliek. Jo dzīvot viņš dzīvo vēl tagad, kaut vilki viņu apēstu. Saimi dzina dienu, nakti, bet ar ēšanu kā bija tā bija. Kad Jurģos atnāk jauns puisis, pie pusdienām saimnieks prasa puisim, kādu šim riecienu griezt: ar vienu vai ar divi rokām turamu. Puisis, saimnieka nepazīdams un izsalcis būdams, prasa, lai dodot tādu ar abām rokām turāmu. Saimnieks griež un atgriež arī tik plānu riecienu, ka ar vienu roku ir nedomā saturēt. Bet Ansis tā puisi sauca —■ tik pasmejas. Pēc pusdienas saimnieks saka: „Ansi, ej ielaid iesalu mārkā." Kā tad, Ansis, ne laisks būdams, aiziet. Nāk pēc brīža atpakaļ svilpodams ar maisu uz pleca un prasa, ko ar maisu darīt. „Ar kādu maisu?" prasa saimnieks. „Nu, ar to pašu, kur bija iesals."

***

Viens saimnieks braucis no Tukuma mājā un bijis iereibis. Vietējos kapos bijis apglabāts saimniekam pazīstams puisis, kas kāda strīdus dēļ bijis uz saimnieku dusmīgs. Mirdams viņš nosolījies saimniekam atriebties. Tagad saimnieks to atcerējies, un viņam kļuvis loti bail. Te uzreiz viņš jūt, ka viens viņam briesmīgi sit pa galvu un muguru. Tā viņu kāds sitis, kamēr saimnieks aizbraucis mājās. Kā apturējis zirgu, tā vairs nav sitis. Saimnieks no bailēm palicis ļoti slims un gandrīz nomiris. Sitējs nav bijis nekas cits, kā ritenī ietinusies kārklu klūga* kas ritenim griežoties, saimniekam situsi un norāvusi matus.

***

Reiz gadījies braukt kādam zemniekam uz Rīgu. Viņa pagasta kungi: muižkungs, vagars, skrīveris un krodzinieks bijuši briesmīgi krāpnieki un blēži. Zemnieks tad arī sapratis ar vārdu „kungs" tikai tādus cilvēkus. Stacijā, gaidot vilcienu, ienācis vēl kāds pilsētnieks un teicis: „Labdien, kungi!" „Te nav vis kungi vien, bet godīgi cilvēki ar' ir", zemnieks pikti atsaucis.

***

Reiz divi zemnieki aizbraukuši uz Rīgu. Tur vini uz īsu laiku izšķīrušies. Pirmajam zemniekam gadījies iet gar Pētera Lielā pieminekli. Zināms, ka tas pieminekļa nozīmi nezinājis. Zemnieks apstājies, apskatījis un tad brīnīdamies stipri noteicis: „Hm, kas to biedēkļu tik augstu uzcēlis?" Kārtībnieki, to izdzirduši, par tādu pieminekļa zaimošanu saņēmuši zemnieku cieti un veduši uz iecirkni. Ceļā viņi satikuši otru zemnieku. Tas, brīnīdamies, izsaucies: „Par ko tad tevi arestēja?" „Velns viņu zin," paskatījos tur uz to ķēmu tai zirgā, un tā ņem cieti!" „Tu ar' uz visiem mopšiem skaties!" otrs zemnieks dusmīgi izsaucies. Tūliņ kārtībnieki arestējuši arī viņu.