XVII gadsimts. Ostas krodziņā pie galda sēž vecs jūras vilks ar vienu aci, vienu kāju un protēzi - āķi vienas rokas vietā. Jaunie jūrnieki viņam jautā:
- Kur kāju pazaudēji?
Jūras vilks:
- Pie Dominikas. Laupījām spāņu galeru, pilnu ar zeltu. Gājām uz abordāžu, es sagatavojos lekt, pārkāros pār bortu, bet te pēkšņi vilnis pasvieda mūsu kuģi, es nepaspēju atlēkt, un kāju norāva, velns ar ārā...
Jūrnieki:
- Bet kā ar roku?
Jūras vilks:
- Vidusjūrā. Turku galeru ņēmām. Abordāža, visas lietas, kamēr puikas turkus slaktēja, es pa taisno tilpnē pie bābām, kas tika vestas viņu sultānam. Nu, aizskatījos uz to skaistumu, bet te pēkšņi einuhs, maita, ar cirvi man roku nocirta, velns ar ārā...
Jūrnieki:
- Nu bet ar aci - kur to pazaudēji?
Jūras vilks:
- Ai, tepat uz mola...
Jūrnieki:
- Ko? Šeit?
Jūras vilks:
- Jā, kaija uztaisīja, bet es aizmirsu, ka man rokas vietā tas sasodītais āķis.
***
Kāds vīrs, labi iesilis, dodas mājās no dzertiņa. Rezervei vēl iebāzis bikšu kabatā mazo blašķīti. Netālu no mājām kādā brīdī viņam neizdodas noturēt līdzsvaru, vīrs krīt uz dibena, blašķīte, protams, saplīst un sagriež vīra pēcpusi. Ticis mājās, vīrs pie spoguļa ar leikoplastu cītīgi aizlīmē brūces un lien gultā blakus aizmigušajai sievai.
No rīta sieva modina vīru:
- Paklau, es tev nejautāšu, kur tu vakar atkal vazājies, es nejautāšu arī, kāpēc visa gulta ir vienās asinīs, bet pasaki tu man, kāpēc viss spogulis ir nolīmēts ar leikoplastu?