Vārti, aiz kuriem vaid zeme (Butovas un Komunarkas nāves poligoni)29

Tā nu ir pienācis rīts un ceļos laicīgi, lai dotos uz Dzelzceļa staciju no kuras došos ekskursijā uz Butovu un Serpuhovu. Ceļojumu sāku no Maskavas dzelzceļa stacijas Kurskaja (Курский вокзал) līdz kurai dodos  ar metro. Nonākot stacijā sāku pētīt vilciena kustības sarakstu un  mēģinu atrast, kā nokļūt līdz Butovai un Serpuhovai. Biju kaut kur lasījis, ka no Maskavas dažos virzienos esot sākuši kursēt ātrvilcieni, jeb ekspreši“Lastočkas”  un sākotnēji domāju, ka ar tādu arī braukšu līdz manis izvēlētajām pilsetām. Izrādās ka nekas no tā nesanāks, jo virzienā uz Tulu kur pa ceļam atrodas Butova un Serpuhova šāds moderns ātrais vilciens kursē tikai vienu reizi dienā, tieši tagad no rīta, bet šis vilciens nepietur Butovas stacijā. Tātad nāksies braukt ar parastu padomju laikos, Rīgas vagonu rūpnīcā ražotu električku, kādas vēl jo projām kursē arī mūsu pie Rīgas dzelzceļa līnijās. Uz jautājumu kasierei, kāpēc šie ātrvilcieni kursē tik reti? Saņemu atbildi, ka šie vilcieni Maskavā nonākuši no Sočiem, kur olimpiādes laikā tie vadājuši pasažierus uz olimpiskajiem ciematiem. To skaits esot bijis ierobežots, tādēļ šie vilcieni tika sadalīti kustībai dažādos virzienos no Maskavas, kuros tie kursē vienu vai pāris reizes dienā.

Tā nu esmu nonācis vilcienā un ieņemu sēdvietu. Tā kā šeit Krievijā patreiz  ir tā saucamais maija svētku brīvdienu periods, ļoti daudzi lielpilsētas iedzīvotāji dodas uz saviem piepilsētas dārziņiem, jeb tā saucamajām “dāčām”(vasarnīcām). Jo tuvak nāk vilciena attiešanas laiks, jo vagoni kļūst pilnāki un pilnāki. Lielā daļa pasažieru ierodas ar milzīgām somām un kastēm, kurās sapakoti dažādi dārza instrumenti un pat stādāmais materiāls. Man nākas palīdzēt kadai kundzei gados, kura ieņem man pretīm esošo sēdvietu. Nezinu kādā veidā viņa to visu šeit dabūja šurp, bet viņa ir bruņojusies ar divām lielām somām un palielu kārbu ar tomātu stādiem. Palīdzu kundzei un uzceļu šo stādu kārbu uz plaukta virs loga, jo ejā starp sēdvietām vairs nav brīvu vietu kur to atstāt. Galu galā mūsu vagons ir parvērties par tādu kā siltumnīcu. Visa grīda un plaukti ir nokrauti ar lielām somām un stādu kārbām!

Vilciens sāk kustēties un mēs pametam Maskavu. Pa ceļām pārmiju pāris vārdus ar ceļabiedrēm. Visai runīgās tantes stāsta, ka dzīve kļūstot ar vien dārgāka un dārgāka. Tādējādi nekas neatliek, kā iekopt savu dārziņu. Tā nu lielā daļa maskaviešu to arī darot. Viss it kā būtu labi, ja nebūtu marodieru, kuri šos dārziņus aplaupot. Tā nu tante kas man pretīm sēž stāsta, ka tagad viņa savā dārziņa pavadīs pāris nedēļas, tad sekojoši viņu nomainīs un dārziņu pieskatīs viņas vīrs, un tā viņi mainīsies visu vasaru kamēr novāks ražu. Tālāk seko stāsts par dzīvi, kura tagad dēļ krīzes kļūst pavisam grūta. Galu galā stāstījusms, par mazām algāmu un pensijām, par augstām cenām un īres maksām, nonak līdz vainīgā meklēšanai. Pats interesantākais ir tas, ka šī kundze pie visām minētajām problēmām par vainīgo uzskata Obamu (ASV prezidentu)! Lūk kā! “Tagad es noteikti zinu, kas pie visām Krievijas problēmām ir vainīgs”!

Tā nu pļāpājot par šo un to laiks paiet nemanot, un vilciens pietur Butovas stacijā. Atvados no interesantajām ceļabiedrēm un pametu vagonu. Tagad jāmeklē variants kā nokļūt līdz jau pieminētajam Butovas poligonam. Te pat pie stacijas pietur arī pilsētas satiksmes autobusi. Tātad dodos uz autobusa pieturu un pētu to kustības sarakstus. Izradās ka līdz Butovas poligonam pēdējais autobuss ir aizgājis pirms piecām minūtēm, bet nākamais aties tikai pēc stundas.

Sākotnēji nodomāju, ka līdz nākamā autobusa atiešanas laikam es varētu izmest kādu lociņu pa pašu Butovas pilsētu, bet pēc brīža šī ideja jau šķiet ka nav tā labākā. Jau aplūkojot tuvākos kvartālus no stacijas gājēju tiltiņa pāri dzelzceļa sliedēm secinu, ka šo pilsētu nekādi nevar nosaukt par interesantu. Pelēkas un drūmas padomju laiku daudzstāvu majas, un dubļainas vai putekļainas ielas, tas ir viss ko šeit redzu! Vēl jo vairāk! Vēršoties pie autobusa pieturā sastaptajiem cilvēkiem ar jautājumu, ko varētu apskatīt Butovā? Saņemu atbildi, ka te nekā uzmanības cienīga neesot. Pie kam atbildes intonācija skan gandrīz šādi: “Ko tu draudziņ te vispār meklē”?!! Cenšos šiem skaidrot, ka esmu atbraucis apskatīties Butovas poligonu, bet līdz nākamajam autobusam kurš turpu kursēs man jāgaida vesela stunda. Atbilde skan šādi “tu taču vari doties turp kājām”. Ok! Cik tad ilgi turpu jāiet? Izrādās ka tas arī varētu aizņems kādu stundu. Gala rzultāta nolemju, ka došos turp ar taksi.

Butovas poligons „Krievu Golgāta”.

Te pat pie stacijas vēršos pie pirmā taksista un jautāju viņam, vai viņš var mani aizvest līdz Butovas poligonam?  Kārtējais izbrīns! Šis izrādās nemaz nezin,  kur tāds pligons atrodas! Vēršos pie nākamā taksista. Šoreiz veiksmīgi.

Taksists vārdā Jurijs zina kur šis poligons atrodas un labi zina kas tajā ir noticis. Uz jautājumu, kā vietējais iedzīvotājs var nezināt par šādu vēsturiski nozīmīgu vietu Jurijs atbild, ka lielā daļa Butovas iedzīvotāju šeit esot ieradušies pavisam nesen un šiem ļaudīm maz kas interesējot no vēstures. Labākajā gadījumā šie iebraucēji kaut ko zin par “dižo Pobedu”, bet pārējā vēsture, kā saka Jurijs, tiem ir “pie lampiņas (До лампочки)”. Vēl jo vairāk, tēma “Staļina noziegumi” šodien Krievijā neesot aktuāla, jo lielā daļa tautas patreiz slimojot ar “ipēriskām idejām un uzvaras māniju (Jurija vārdiem: болеет победобесием и имперскими идеями).

Ceļš no dzelzceļa stacijas līdz Butovas poligonam nav garš un pavisam drīz jau esam nonākuši līdz poligona vārtiem. Te nu ir šī drūmiem notikumiem saistītā vieta. Kas tad īsti ir šis Butovas poligons? Par to tagad apsekojot šo vēsturisko vietu arī centīšos pastāstīt. Tagad dodos  līdz ieejas vārtiem un esmu nonācis paša poligona teritorijā, jeb precīzāk sakot vietā, kuru šodien sauc par “Vēstures pimineklis Butovas poligons (Исторический памятник Бутовский полигон)” un tas veltīts 20.g.s. trīsdesmito-piecdesmito gadu politisko represiju upuriem, kuri šeit masveidā tika  nošauti.

Pie ieejas vātriem šī vēsturiskā kompleksa teritorijā ir uzstādīti nelieli informatīvie stendi. Sākotneji gan biju iedomājis, ka šeit būs arī kādas muzeja telpas vai administratīvā ēka, kur būs satopams  arī kāds gids vai vēsturiskā kompleksa darbinieks, kurš varēs kaut ko pastāstīt par šo Butovas poligonu. Nekā! Šādu iespēju šeit neviens nepiedāvā un nākas aprobežoties ar informāciju kura pieejama uzstādītajos stendos.  Patiesībā sakot, pirms šurpu devos jau biju šādu tādu informāciju savācis, apkopojis un izprintējis. Tā kā nav tā, ka neko neuzzināšu vai nesapratīšu veicot šī vēstures kompleksa apsekošanu.