Vārti, aiz kuriem vaid zeme (Butovas un Komunarkas nāves poligoni)29

Tāpat šeit tika nošauti arī vairāku padomju republiku, autonomo republiku, apgabalu un lielāko PSRS pilsētu  pirmie sekretāri (vadošās personas) un ārvalstu kominternes līderi starp kuriem atkal bija viens mūsu tautietis- Latvijas PSR iekšlietu komisāra vietnieks (1919.g.), Sarkanās armijas 4. Izlūkošanas parvaldes priekšnieks (1924-1935.g.), PSRS Tālo austrumu armijas pavēlnieka vietnieks un Spānijas republikāņu armijas galvenais militārais padomnieks (1936-1937.g.)- Jānis Bērziņš (dzimis Pēteris Ķuzis).

Tāpat 1938. gadā Komunarkā tika nošāutas arī vairākas vadošās, sākumā Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, militārpersonas starp kurām bija vairāki pulkveži, ģenerāļi un pat divīziju, kara apgabalu un kara flotīļu komandieri, kā arī paša NKVD  vadoši darbinieki. Šeit nošauts tika arī  viens no bijušajiem Padomju Kreivijas armijas virspavēlniekiem (1918-1919.g.), bijušais cariskās Krievijas armijas pulkvedis (līdz 1917.g.), sekojoši Latviešu strēlnieku divīzijas komandieris(1918.g.), mūsu tautietis- Jukums Vācietis. Patiesībā starp nošautajiem šiet ir vairāki mūsu tautieši, kurus Latvijas mūsdienu vēsturmieki tā īsti negrib atcerēties, jo šie ļaudis ieņēma dažādus vadošus amatus bijušās, šodien nemīlētās, Padomju Krievijas un PSRS struktūrās, un organizācijās. Daži no šīm personām patiešām dienēja un pat vadīja tādas militāras struktūras, kuras piedalījās un organizēja masveida teroru pret Krievijas, PSRS un citu republiku, un valstu pārstāvjiem.

Tādi piemēram bija: Frīdrihs Kalniņš- bijušais latviešu strēlnieks, vēlāk Sarkanās armijas virsnieks, Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieris (1919-1920. g.), vienlaikus Sarkanās armijas trieciengrupas komandieris. Eduards Bērziņš- latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks, pirmais Kolimas Daļstroj tresta priekšnieks Magadanā, kam pakļāvās arī reģionālās Gulaga nometnes. Jēkabs Peterss- bijušais  latviešu komunists un profesionāls revolucionārs, velāk  padomju valsts un partijas darbinieks, un viens no KSPFR Viskrievijas ārkārtas komisijas izveidotājiem un soda ekspedīciju vadītājiem Krievijā, un Vidusāzijā (1917-1929 gados).

Tā pat  šeit tika nogalināti arī vairāki mūsu tautieši, kuri dienēja vai kalpoja arī tādās Padomju Krievijas un PSRS valsts srtuktūrās, kuras nebija tieši saistītas ar terora realizēšanu pret iedzīvotājiem.  Tādi bija: Žanis Blumbergs-bijušais  latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk padomju militārais darbinieks,  Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara dalībnieks, Sarkanās armijas divīzijas komandieris; Rūdolfs Endrups, segvārds Krauze-bijušais latviešu marksists un profesionāls revolucionārs, Rīgas padomes priekšsēdētājs (1917 gadā), Latvijas sociāldemokrātu centrālkomitejas Krievijas biroja loceklis, KSFPR Finanšu komisārs, vēlāk (1918-1919.g.), PSRS Pārtikas komisārs; Jūlijs Kārlis Daniševskis, segvārds Hermanis- bijušais latviešu marksists, publicists un profesionāls revolucionārs, Latvijas sociāldemokrātijas centrālkomitejas Krievijas biroja loceklis un KSFPR Revolucionārās kara padomes loceklis (1918.g.), LSPR Komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs (1919.g.).

Vēl viena persona no Latvijas, kas 1938. gadā tika nošauta šeit Komunarkā, par kuru gribu pieminēt ir bijušais cariskās Krievijas armijas virsnieks, vēlāk sarkanās armijas virsnieks- Jēkabs Alksnis. Jēkabs Alksnis bija viens no galvenajiem PSRS gaisa flotes izveidotājiem. Droši vien  ir daudzi kuri vēl atcerās padomju laikus Latvijā un Rīgā, un atcerēsies arī to, ka tad Rīgā atradās Aviācijas augstskola, kuru tajā laikā tautā dēvēja par aviacijas institūtu. Tās  pilns nosaukums bija šāds: Рижское высшее военное авиационное инженерное училище имени Якова Алксниса (Jēkaba Alkšņa vārdā nosauktā Rīgas augstākā kara aviācijas un  inženērijas augstskola). Zīmīgi ka neskatoties uz to, ka Hruščova atkušņa laikā Jēkabs Alksnis tika reabilitēts un viņa vārdā tika nosaukta augstskola, un vairākas ielas bijušās PSRS pilsetās, informācija par viņa likteni un bojāeju padomju varas laikos tika rūpīgi slēpta un noklusēta.

Bez jau pieminētajiem militāro un valsts struktūru darbiniekiem šeit Komunarkas poligonā  „Trīsdesmito gadu Staļina tīrīšanas laikā” tika nogalināti arī vairāki padomju laiku kultūras darbinieki, mākslinieki, zinātnieki un dažādu citu sfēru parstāvji. Tā šeit tika nošauti vairāki krievu un padomju rakstnieki, dzejnieki un citi kultūras, un arī zinātnes pārstāvji. Šeit savas mūža mājas ieguva krievu  rakstniki Boriss Piļņaks un Artjoms Vesjolijs, zinātnieks un dzejnieks Aleksejs Gastjevs, vesturnieks un krievu literatūras pētnieks Dmitrijs Šahovskojs, akadēmiķis-mikrobiologs Georgijs Nadsons un daudzi citi. Šeit tika nogalināti arī vairāki to laiku padomju žurnālu un avīžu žurnālisti un redaktori.

Latviešu iznīcināšana PSRS 1937.—1938. gadā.

Šī nāves mašīna negāja secen arī vairākiem latviešu izcelsmes kultūras un mākslas darbiniekiem, kuri tajā laikā dzīvoja Padomju Krievijā. Patiesībā gribu šeit piebilst, ka no 1937. līdz 1938.gadam sakaņā ar Staļina rīkojumu tika relizetas vairākas tā saucamās „nacionālās operācijas”. Viena no tām skāra arī tieši mūsu tautiešus. Tā tika realizēta saskaņā ar NKVD rīkojumu un tajā bija teikts, ka tā tiek veikta: "lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā". Šīs operācijas gaitā tika arestēti gandrīz visi latviešu biedrību locekļi un vairāki citi politemigranti no Latvijas, kuri Padomju Krievijā bija ieradušies pēc 1920. gada. Gandrīz  visi Latvijas un ar to saistītie Padomju Krievijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus, tika turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām un pretpadomju darbību. Arhīvos esot pieejami dati par vairāk kā 22 tūkstošiem 1937.-1938. gadā apcietinātajiem un notiesātajiem latviešiem, un ir zināms, ka no viņiem 16 573 tika nošauti un apglabāti masu kapos dažādās PSRS vietās, tajā skaitā šeit Komunarkā un Butovā.

Jau pieminēju dažus no latviešiem, kuri bija sastīti ar padomju pārvaldes un militārajām struktūrām, un kuri tika nogalinati šeit Komunarkas poligonā. Tagad vēl gribu piebilst, ka latviešu iznīcināšanas operacijas gaitā, jau iepriekš pieminētajā Butovas poligonā, tika nošauti arī vairāki latviešu izcelsmes mākslinieki un sabiedriskie aktīvisti. Starp tiem bija tāda personība kā: Roberts Bancāns-bijušais fabrikas strādnieks Rīgā, kurš pirms Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Maskavu un tur darbojās  latviešu teātra "Skatuve" studijā, un bija šī teātra režisors, bet teātra pastāvēšanas pēdējos gados (1932 – 1937) tā direktors.

Kopā ar Bancānu Butovā tika nošauta arī viņa vadītā teātra, Maskavā atpazīstamā,  latviešu izcelsmes aktrise Marija Leiko un aktieris Ēriks Feldmanis.