Pa Transsibīrijas dzelzceļu no Vladivostokas uz Maskavu (3. daļa)4

Sveicināti spoki! Klāt jauna nakts un jauna daļa no ceļojuma. Šajā daļā nonāksim iespaidīgā Baikāla ezera krastā, kur sastapsimies ar vēl nebijušu alkatību un izspiešanu. Bet nu visu pēc kārtas.

11.jūnijs.
I. Vilciens.
Mūsu vilciens strauji tuvojas Irkutskai. Pulksten sešos rītā, kamēr visi plackartes biedri vēl guļ, ir labākais laiks uzrakstīt vakardienas noslēgumu.
Tātad, ap pusdienlaiku garšīgās pankūkas ir sagremotas, alus pudeles izdzertas un mēs dodamies iepazīt Ulan-Udi dienas laikā. Pa Komunistu ielu aizejam līdz pilsētas centrālajam laukumam, kas nosaukts Ļeņina vārdā. Jau atkal viss loģiski. Šeit atrodas lielākā Ļeņina galva visā Krievijā, kas tiešām ir LIELA. Blakus atrodas skaistas strūklakas, triumfa arkas stilā veidoti vārti, aiz kuriem redzami apkārt pilsētai esošie kalni ar budisma celtnēm burjatu stilā. Secinām, ka gandrīz tieši tepat blakus vien pagājušajā naktī pa tumsu bijām atnākuši. Principā tas ir viss, ko te apskatīt. Klausot tūrisma ceļvežiem, aizejam ieturēt pusdienas labākajā mongoļu restorānā. Porcijas ir gaļas pārbagātas un milzīgas. Nogaršoju pirmo reizi mūžu mongoļu alu, Arnis gan izvēlas zaļo tēju ar pienu. Jau otro reizi šajā dienā pārēdamies (pirmā reize bija ar viesnīcas brokastu pankūkām) un secinām, ka ne velti mongoļi-tatāri reiz izveidoja pasaulē lielāko impēriju – šādi ēdot nemaz nav iespējams paveikt mazākus varoņdarbus. Ar pūlēm atstādami šo lielisko restorānu, dodamies apskatīt arī Burjatijas vēstures muzeju, taču par laimi (jo knapi spējām panest savus pārpilnos vēderus) vai nelaimi (jo apskatīt jau nu vajadzētu) netiekam tajā iekšā. Ejam atpakaļ uz viesnīcu, palūdzām vienu papildu stundu palikšanai, ko skaistā burjatu administratore arī mums piešķir, turklāt par brīvu, lai gan oficiāli būtu jāpiemaksā 150 rubļu. Atpūšamies pāris stundiņu un rietošās saules staros ejam uz staciju. Iekāpjam vilcienā un uzreiz, bez kādas vakara tējas dzeršanas, iekārtojamies gulēšanai augšējās guļvietās. Tiesa, aizmigt tik ātri nespējam – rīt jau būsim pie no Latvijas tik tālā Baikāla ezera un šī apziņa satrauc. Pāris stundas vēl nopļāpājam savā starpā par vecajiem labajiem LPA laikiem. Atceramies Kušķi, Zirgu, Imantu, Okstu, Gaču, Rilu un citus draugus; to, kur tie katrs patlaban ir un ar ko nodarbojas. Aizmiegam ar pārdomām par to, vai tālāk ir tikuši viņi vai mēs.
II. Vēls vakars Boļšije Koti ciemā.
No rīta, kad pabeidzu vilcienā rakstīt par 10.jūnija noslēgumu, necik ilgs laiks vairs nepaiet, kad jau gandrīz esam iebraukuši Irkutskā. Diemžēl, brauciens gar Baikāla krastiem, mums bija sanācis tieši nakts melnumā, tāpēc varam tikai iztēloties un atcerēties internetā redzētās fotogrāfijas, kur vilcieni brauc pa sliedēm tieši gar Baikāla malu.
Arnis noguļ līdz pēdējai iespējai, tāpēc, kad esam nokāpuši lejā no guļvietām, ar līdzbraucējiem no apakšējām guļvietām sanāk papļāpāt tikai nieka pusstundiņu. Sieviete – ne pārāk interesanta, toties vīrietis gan. Ir strādājis visur kur Eiropā, tagad strādā visur kur Krievijā – tajās vietās, kur vairāk maksā. Tipisks Sprīdītis neapzinīgajā vecumā. Tiesa, divas lietas, ko no viņa dzirdam, ir visai zīmīgas. Pirmā – Baltkrievijā, atšķirībā no Krievijas, ir kārtība (tam pilnībā piekrītam un domās nododam sveicienus mūsu Raimim un nāburgu Batjkam). Otrā lieta – krievi atbalsta Putina ārpolitiku, bet ne iekšpolitiku (atmiņā ataust, ka šādus izteicienus bijām dzirdējuši jau šur tur Habarovskā).
Atstājam mantas stacijā, jo mūsu viesnīca, kas turpat piecu minūšu gājienā no stacijas, mums neļauj atstāt tās uzglabāšanā, jo iečekošanās laiks ir tikai rītdien. Dodamies uz Angāru, lai pa to ar kuģīti brauktu uz Baikālu. Diemžēl tā vis neiznāk, jo tieši pirmdienās kuģīši nekursē (pretēji internetā publicētajai informācijai). Sākam jau domāt, vai nesamainīt rezervēto nakti viesnīcā no rītdienas uz šodienu un braukt ar kuģīti rītdien, taču laikus paši saprotam, ka kuģīši neies arī rītdien dēļ svētkiem – Krievijas dienas. Neko darīt – ar mikroautobusu aizbraucam līdz autoostai un jau plkst.11:00 ar samērā komfortablu autobusu, kurā gan nav kondicioniera, izbraucam uz Baikāla ezeru, kura krastā esošajā ciematiņā Ļistvjankā ierodamies jau pēc mazāk nekā pusotras stundas.
Skaistums – neaprakstāms! Jau braucot gar Angāras izteku pārņem bijības sajūta dabas varenības priekšā, bet, kad ieraugam Baikālu ar kristāldzidru ūdeni, sniegotām klintīm tālumā esošajā pretējā krastā, kuru pašu nevar saskatīt, un zaļo mežu apaugušām klintīm un kalniem, kas ir šai pusē, atklāsme par to, ka esam tikai mazi putekļi Dieva un dabas varenības priekšā, pienāk ātri.
Autobuss pietur uz Ļistvjankas galvenās un vienīgās ielas, kas iet tieši gar ezera krastu. Izbaudām tipisku krievu čillu – visapkārt skan mūzika, uz katra stūra tiek kūpinātas zivis pārdošanai atpūtniekiem, bet Baikāla šaurajā pludmales zonā pilns ar sauli ķerošiem ļaudīm peldbiksēs un bikini. Vēl gan nesaprotam, kāpēc neviens nepeldas (to sapratīsim vēlāk). Ļistvjanka, lai gan ir pamazs ciematiņš, tomēr tūrisms te attīstās strauji – visur būvējas lielākas un mazākas viesnīcas, dažādas atrakcijas uz katra stūra, nerpinārijs, zooloģiskais dārzs, tirgus, kafejnīcas un krodziņi, restorāni un bistro utt. Pats labākais, ka neko no šī piedāvājuma nevar palaist garām, jo visi tie atrodas uz galvenās un vienīgās ielas. Izvēlies tik ko sirds vēlies un maciņš var atļauties – te ir piedāvājums ikviena rocībai.
To visu aplūkojot un pāris reižu nomaldoties (izrādās, ka apmaldīties tomēr var arī uz vienīgās ielas), nonākam tūrisma centrā, lai nopirktu par 100 rubļiem atļauju doties pa Lielo Baikāla taku līdz pirmajai pieturvietai – 22,3 km attālumā esošajam ciematam Boļšije Koti. Taču tur šo atļauju nopirkt nevar – tas jādara netālu esošajā Baikāla Nacionālā parka administrācijas ēkā, kas izrādās aizslēgta, lai gan plāksnīte pie durvīm liecina, ka strādā cauri diennakti. Atkārtoti vēršoties tūrisma centrā, saņemam ieteikumu doties pa taku bez atļaujas, jo policisti, kas varētu uzlikt sodu, uz tās sen neesot manīti (vēlāk sapratīsim arī to, kāpēc tā). Nedaudz padomājuši, nolemjam riskēt, jo laika gaidīt parka administrāciju mums īpaši nav – 22 km noiet nav joka lieta. Tātad, plkst.13:00 izejam uz Lielas Baikāla takas un dodamies prom no civilizācijas!
Grāmatā “Trans-Siberian Handbook”, kas reiz iedvesmoja Arni šim ceļojumam un ir mūsu ceļojuma rokasgrāmata, rakstīts, ka Lielās Baikāla takas pirmo posmu 22,3 km garumā līdz Boļšije Koti ciematam var paveikt 4 – 7 stundās. Pēc pusotras stundas sākam to nopietni apšaubīt, jo esam nogājuši tikai kādus 2 – 3 km. Precīzāk sakot nevis nogājuši, bet nokāpelējuši gar klinšu malām, kur nav nekādi drošības elementu, galvu reibinošā augstumā, kur katrs nepareizi izlikts solis nozīmē kritienu ar letālām sekām. Tagad saprotam, kāpēc tantiņa, kas tirgoja ceptas zivis īsi pirms uziešanas uz takas, mūs brīdināja neiet pa to, jo katru gadu te nositoties vairāki cilvēki. Tagad saprotam arī, kāpēc uz šīs takas policisti sen nav manīti – vai nu viņi zina, ka labāk te neiet, vai arī vairs nav dzīvo vidū. Tiesa, kādus pārsimts metrus pirms mums iet divi krievu puiši, tāpat ik pa laikam var redzēt citus gājējus uz pretējām klintīm, tāpēc atkāpties nedrīkst. Lai gan man nekad nav bijis bail no augstuma, tomēr šoreiz, ejot pa 30 cm platu akmens – smilšu celiņu pašā klints malā ar retām iespējām kaut kur pieturēties, ātri vien pārstāju apbrīnot zemāk esošo Baikāla skaistumu. Galva brīžiem noreibst, Arnim paslīd kāja, ļoti bieži nākas turēties pie smilgām klintīs, lai tik izietu tur, kur pat celiņa nav.
Tomēr izdzīvojam un pat apdzenam priekšā ejošos abus krievu puišus. Laikam gan nekad vairs neko tādu neatkārtosim, taču ieteikt to izdarīt ieteiksim visiem. Ko domāju trijās bīstamākajās vietās, kur ceļš uz kādu laiku aprāvās un bija jālec pāri šaurai, bet dziļai aizai uz pretējo klinti? Atzīšos – pirms pēdējā šāda “perevala” jau biju tā nomocījies, ka nopietni sāku domāt beigt sevi mocīt, paļauties uz veiksmi un krist lejā, lai varbūt izdzīvotu tikai ar pāris lūzumiem līdz kāds mani savāktu. Kad Arnis paslīd, es pārmetu krustu un palūdzu Dievam dot vēl iespēju satikt vecākus, sievu, bērnus un dzimteni, lai dāvātu tai vēl kādu latvieti...
Tomēr pēc pirmajiem 3 – 4 kilometriem lielākās grūtības ir palikušas aiz muguras. Tagad taka palikusi nedaudz platāka un ir gluži pieklājīga – te uzvijoties augšā kalnos esošajos mežos, gan atkal nonākot lejā tieši pie ezera. Taču bīstamu vietu vairs tikpat kā nav. Pa ezeru motorlaivās un jahtās braukā atpūtnieki, bet neviens nepeldas. Es gan nolemju to izdarīt, bet, kad esmu iebridis pirmos metrus pa akmeņaino ezera dibenu, saprotu, ka nopeldēties nevarēs. Ūdens ir ledaini auksts, te nav Jūrmala septembrī, kad vēl jūrā var peldēties.
Jo vairāk tuvojamies Boļšije Koti ciematam, jo vairāk ik pa laikam var sajust civilizācijas uzplaiksnījumus. Ik pēc dažiem kilometriem, kad taka nonāk pie ezera, ir koka galdi atpūtai, ugunskura vietas un plakāti ar informāciju par taku un aicinājumiem saudzēt dabu. Daži plakāti pat angļu valodā (rokasgrāmatā rakstīts, ka katru gadu ārzemju entuziasti brauc sakopt un uzlabot Lielo Baikāla taku). Tiesa, nevienā plakātā nav informācijas par to, kur tieši pašlaik atrodamies, cik tālu vēl līdz Boļšije Koti vai Ļistvjankas ciematiem. Spriežam, ka ārzemnieki te vairāk luni dzen nekā kaut ko praktiski noderīgu dara, jo līdzīgu nejēdzību te ir daudz. Piemēram, ir vietas, kad taka sadalās divās vai trīs daļās un norādes par to, kura ir īstā, nav. Savukārt vietās, kur taka ir tikai viena, diezgan bieži ir koka plāksnītes ar uzrakstu “Lielā Baikāla taka” angļu un krievu valodās. Pilnīgi bezjēdzīgi. Par to, ka nekur visu 22,3 km garumā nav uzstādīts neviens drošības elements, kaut vai koka baļķis gar klinšu malām, vispār nerunāsim.
Pēdējo pāris stundu laikā aizvien biežāk mums pa taciņu pretim nāk dažādi ekipēti cilvēki – nūjotāji, kalnos kāpēji, tūristi ar teltīm un tūristu mugursomām uz muguras. Arnim mugurā parasta mugursomiņa, man vispār tikai maisiņš rokā. Pretimnācēji visi ļoti pieklājīgi – sveicina mūs, mēs viņus un visi jokojam par to, ka esam bez ekipējuma, tātad, laikam izgājuši uz veikalu pēc maizes.
Pēc 5 stundām un 45 minūtēm ienākam Boļšije Koti ciematā. Par šo ciemu grāmatā “Trans-Siberian Handbook” rakstīts, ka tā “main attraction – peace and quite”. Tas nu ir pilnīgi patiesi. Šis ciemats (īstenībā jau pat ne ciemats, bet 20 – 30 māju puduris, kur kopumā dzīvo tikai 50 cilvēku) ir tipiska krievu sādža, kādas var redzēt amerikosu filmās. Govju “pēdas” uz katra ielu stūra, šķības mājas un kūtis, divi tukši un pamesti suvenīru kioski, nestrādājošs muzejs kādā pamestā mājā, bet ciemata galveno ielu šķērso maza tērcīte, pār kuru tilta nav, bet pārlekt pāri nevar – jālēkā uz akmeņiem (jāatzīst gan, ka pēcāk atradām arī tiltu laipas veidā, kas bija paslēpies aiz krūmiem pārdesmit metrus tālāk, kur vispār nav vairs nevienas ielas). Mjā, tāda čuhņa pat Latvijas rietumu galā, kur atrodas tie divi pagasti, kuros jau n-tos gadus nav neviena bērna un jaunieša, šķiet nav sastopama.
Tūristi ir sacēluši teltis ciemata attālākajā pļavā, ik pa laikam pie kādas mājas ir zīmīte, ka izīrē istabiņu. Tomēr vēlamies ērtības un dušu, tāpēc apjautājamies kādam vietējam, kur te kāda no daudzajām grāmatā “Trans-Siberian Handbook” minētajām viesnīcām. Un te nu izrādās, ka grāmata ir novecojusi, jo viesnīca vairs palikusi tikai viena, turklāt vietējais šaubās, vai tajā vēl būs brīvas vietas – dēļ rītdienas svētku brīvdienas šodien esot daudz tūristu. Tāpēc viņš iesaka arī rezerves variantu – mājiņu pie tantes Mašas. Pateicamies par abiem padomiem un dodamies uz vienīgo viesnīcu šajā Dieva aizmirstajā nostūrī, kas lepni atrodas pakalnā, ciemata augstākajā vietā un saucas “Majak”.
Viesnīcas personāls ļoti pļāpīgas, bet labsirdīgas sievietes veidā mums izrāda visu pieejamo divās ēkās. Secinām, ka virtuve, kurā atrodas arī pieejami instrumenti, lai paši pagatavotu sev ēst, ir laba, bet brīvu numuriņu tiešām ir palicis maz. Gultas vieta astoņvietīgā istabiņā ir par 700 rubļiem, taču istaba ir bez dušas un labierīcībām (sirsniņbūdiņa gan atrodas tepat netālu no ieejas, ar skatu uz Baikālu). Turklāt sieviete saka, ka tajā būšot pa nakti auksti. Nezinu gan, ko viņa domāja ar aukstumu jūnija vidū, jo neko aukstāku par gulēšanu jaunībā kādā ziemas naktī Latvijas handbola leģendas Kušķa istabiņā viesnīcā “Oskars”, Rīgā (kad, lai nenosaltu vajadzēja gulēt mēteļos, kad vējš staigāja cauri izpuvušajiem logu rāmjiem un kad beigu beigās nācās ar Arni saspiesties cieši blakus viens otram, vienā gultā, zem vienas segas, sakot – “tagad nav vietas kompleksiem) es nezinu. Nolemjam paēst viesnīcas kafejnīcā vakariņas un pa to laiku izdomāt, vai ņemam šo istabiņu.
Iepriekš pieminētā sieviete mums piedāvā sēdēt pie loga, kur atrodas vistālākie galdi no viesnīcas īpašnieka galda turpat kafejnīcā. Nepaklausām un apsēžamies pie pirmā pagadījušā galdiņa, tāpēc nav brīnums, ka, klausoties viņas pļāpas par to, ka viņai znots Rīgā un kā mums tur Latvijā dzīvojas, to izdzird arī viesnīcas īpašnieks pie sava galdiņa. Viņš iesaistās sarunā un jau pavisam drīz nožēlojam, ka vispār tādu esam satikuši.
Viesnīcas īpašnieks – drukns, īss resnītis – tāds kā runcis, īgns, parupjš un pēc skata jau redzams, ka uz naudu kārs. Uzreiz tiekam apbērti no viņa puses ar visvisādiem piedāvājumiem par papildu salātu porciju, alu, šņabi, laivu rītdien uz Ļistvjanku un ko tik ne vēl, tai skaitā ar piedāvājumu ieņemt kaut kādu ķīniešu, kas vēl nav ieradušies, rezervēto trīsvietīgo istabiņu otrajā ēkā, kur “istabiņā būšot silts, turklāt tai ir sava duša un tualete, bet ķīnieši, kad atnāks, lai guļ astoņvietīgajā aukstajā istabā.”
Vienvārdsakot, lai gan pēc garšīgajām vakariņām vairāk nekas par gultu neprasās (dušā jau var ieiet rītdien Irkutskā vai izrīvēt paduses Baikālā kaut vai tagad), tomēr ļaujam sevi apvārdot un apmainām gultas vietu aukstajā istabiņā, kas maksā 700 rubļus, pret vietu ķīniešiem sākotnēji paredzētajā istabiņā par 1500 rubļiem. Jāmaksā uzreiz un te pirmo reizi mums parādās nojausma, kāpēc šo ciematu sauc par Boļšije Koti. Proti, viesnīcas īpašnieks ar katru minūti arvien vairāk sāk atgādināt Melno runci no K.Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnaviņas”. Mūsu pases, lai noskenētu tās un reģistrētu mūs iebraucēju sistēmā, kā visās citās viesnīcās Krievijā, viņam nevajagot, bet rēķinu par vakariņām un viesnīcu viņš uzraksta uz A6 izmēra rūtiņu lapiņas, turklāt 1500 rubļi izrādās ir nevis par istabiņu, bet gan par katru no mums. 3000 rubļu par istabiņu – tik dārgi nebija pat Habarovskas elegantajā viesnīcā (un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, arī neviena cita viesnīca Krievijā mums visa šī ceļojuma laikā tik dārgi nemaksāja). Nekaunības kalngals, citu vārdu vairs nav, bet piešmaukti esam skaisti, un cienīgi atkāpties vairs nav īsti kā. Paņemam to dārgo istabiņu, iekārtojamies un, kad esam izkrāmējuši mantas, secinām, ka diez vai kāds lielais siltums te būs, jo logi ir parastie divu rūšu vecā tipa, turklāt vienam logam viena rūts ir izsista. Lādējam Melno runci, nolemjam pie viņa vairs neizdot ne kapeikas, tāpēc pēc vakara alus un cigaretēm aizejam uz ciemata vienīgo veikalu.
Laipojot caur govju pļeckām, nonākam veikalā. Pie ieejas durvīm ciemata zieds malko alu no bamšļiem, iekšā smacīgi un karsti kā pirtī. Pārdevējs ir jauneklis, kas pēc skata nedaudz atgādina viesnīcas Melno runci. Kad ieraugam cenas, esam pilnīgi un galīgi pārliecināti, ka pārdevējs ir Melnā runča dēls, kā arī to, ka šis ciemats ir nosaukts viņu abu vārdā. Fakti par to ir neapstrīdami:
- Melnais runcis – vienīgās viesnīcas ciematā īpašnieks – diktē savu monopolu tūristiem;
- viņa dēls – vienīgā veikala ciematā pārdevējs – noteicis cenas visām precēm dubultīgi – pat Ļistvjankas veikalos, kur principā iepērkas gandrīz tikai tūristi, cenas ir uz pusi zemākas. Turklāt Ļistvjankā vietējiem iedzīvotājiem darba tūrisma sezonā pietiek, viņi var brīvi aizbraukt ar automašīnu vai autobusu iepirkties uz Irkutsku, kamēr Boļšije Koti ciematā var nokļūt tikai ar kājām cauri mežiem vai pa mūsu izieto taku, vai arī ar laivu. Turklāt vienīgais peļņas avots te ir zveja, kas neko daudz neienes.
Šādās bēdīgās pārdomās, malkojam alu, ejot atpakaļ uz viesnīcu. Melnais runcis vēl neguļ, sagaida mūs, atkal cenšas iesmērēt visādus “izdevīgus” piedāvājumus. Beigās vēl sāk runāt par politiku – kāpēc mēs tā gribam NATO bāzes savā zemē, jo Krievijas kodolraķetes taču noslaucīs visu, kas tur būs. Bet viņš – Melnais runcis – tāpat kā visi Krievijas krievi taču tā gribot ar mums draudzēties. Teksts vārds vārdā tāds pats, ko teica piedzērušais ogļracis vilciena kupejā, kad braucām uz Ulan-Udi. Laikam abi skatās vienu un to pašu propagandas TV kanālu. Nespēju novaldīties un ja Arnis nebūtu mani paspējis apturēt, būtu pateicis visu tam parazītam, ko normāli cilvēki sen jau zina par kodolziemas ietekmi.
Beidzu rakstīt. Miegs nenāk, pa TV rāda tikai piecus kanālus (nebrīnītos, ja papildu TV kanāli izrādītos pieejami pie Melnā runča par papildu samaksu). Arnis beidz skatīties vienu no savām iecienītākajām filmām “Valsts padomnieks” ar Ņikitu Mihalkovu galvenajā lomā un pošas gulēt. Nākamā filma jau sākas – tā būs šausmu filma “Svešie” stilā. Skatīšos to, kamēr aizmigšu.