Kosova 5. daļa: Kosovas tūrisma citadele - Prizrena6

Galu galā nonākam pie restorāna „Maraši”, kur upi šķērso gājēju tiltiņš. Patiesībā no šejienes ir iespējams doties īsākos un garākos pārgājienos pa Lumbardi upes ieleju. Burtiski pāris kilometru tālāk šajā ielejā atrodas ļoti interesants sens klosteris. To mēs šodien arī apskatīsim, bet turp dosimies vēlāk jau ar auto, kad pametīsim Prizrenu.

Prizrenas līgas muzejs.

Tagad jau pa upes pretējo, labo krastu, dodamies atpakaļ vecpilsētas centra virzienā. Kā jau pirms mirkļa teicu, pa ceļam uz Marašu pāri upei jau pamanījām ēku kompleksu, kurā atrodas viens no nozīmīgākajiem muzejiem Kosovā.

Te arī dosimies nelielā ekskursijā uz šo muzeju, bet pirms tam pāris rindiņās pieskāršos vēstures tēmai, lai labāk saprastu, kas tad ir šī „Prizrenas līga”. Kā jau iepriekš minēju, 1455.gadā Prizrena un lielāka daļa mūsdienu Kosovas teritorijas nonāca Turku Osmāņu Impērijas kontrolē. Pirms tam, nedaudz agrāk, turki savā kontrolē ieguva arī albāņu apdzīvotās teritorijas, kurās šodien atrodas Albānijas valsts. Tātad praktiski visas albāņu apdzīvotās teritorijas tad atradās turku valdījumā. Kā jau arī minēju, turki šeit valdīja vairāk kā 300 gadus. Šajā laika periodā albāņi, kas pirms tam bija kristieši vai savdabīgām vietējām reliģijām uzticīgi, pakāpeniski tika islamizēti un XX g.s. sākumā vairāk kā divas trešdaļas albāņu jau bija peņēmuši islāma ticību.

Tajos laikos starp turku iekarotājiem un albāņiem praktiski nebija nekādu reliģisku nesaskaņu. Toties pastāvēja nacionālās atšķirības, pie kam, kā jau jeb kurā impērijā, tās veidojošā pamat nācija baudīja zināmas privilēģijas attiecībā pret mazākām tautām, kuru zemes tika iekļautas impērijas sastāvā. Tātad arī turki zināmā mērā bija privileģētā situācijā attiecībā pret albāņiem un citu tautību ļāudīm kas šeit dzīvoja. Tādējādi ne vienu vien reizi šeit izcēlās etniski konflikti, jeb precīzāk sakot albāņu tautības ļaudis centās izkarot sev lielākas tiesības un brīvību. Protams ka vairums gadījumos sacelšanās pret pastāvošo varu tika nežēlīgi apspiestas.

XIX g.s. beigās, kad Osmāņu Impēriju pārņēma dažādas nesaskaņas un valdības krīze, un impērija ieslīga dažādos karos, albāņu tautības ļaudis izmantoja izdevību pacīnīties par lielākām tiesībām. Tika izveidotas vairākas politiskas pretošanās kustības un viena no tādām tika dibināta 1878. Gadā, tieši šeit Prizrenā. Prizrena uz to brīdi bija izveidojusies par albāņu intelektuālo un kultīras centru, un tieši šeit uzsākās nopietnākā cīņa par albāņu tautas tiesībām, bet vēlāk jau par savas valsts izveidošanu. Jā pašā sākumā, lai ši kustība neizraisītu visnegatīvāko reakciju no Impērijas vadības puses, kustības dibinātāji pasludināja, ka viņi cīnīsies par musulmaņu tiesībām un centās maskēt to, ka patiesībā viņi cīnās par savas tautas brīvību. Tādējādi arī kustības, jeb jau politiskas organizācijas nosaukumā netika pieminēti albāņi un kustība tika nodēvēta par „Prizrenas līgu” (tagad daudzi to dēvā arī par Albāņu līgu).

Tad nu šeit Prizrenā, nelielā namiņā upes krastā, uz pirmo nopietnāko sanāksmi ieradās albāņu tautas pārstāvji starp kuriem bija vairāki tautā zināmi profesori, rakstnieki un vadošo albāņu aprindu ļaudis. Rezultātā tika dibināta  kustība, jeb kā jau precizēju-politiskā organizācija, kuru tad arī nosauca par Prizrenas līgu. Sākotnēji mierīgā, ne visai agresīvā, organizacijas darbība pārauga nopietnā pretošanās kustībā, kad sakaņā ar Sanstefanas līgumu daļu albāņu apdzīvoto teritoriju turku valdība atdeva Grieķijai, Melnkalnei un Serbijai. Tā rezultāta notika albāņu sacelšanās pret turku valdību. 1878. gada nogalē bruņotu cīņu atbalstīja un tajā iesaistījās arī Prizrenas līga.  Šīs cīņas rezultātā albāņu nemierniekiem izdevās ieņemt tagadējās Albānijas ziemeļu teritorijas un Kosovu, un tādējādi vienotai albāņu pārvadei tika apvienotas vairums albāņu apdzīvoto zemju. Albāņu sacelšanās ilga līdz pat 1881. gadam, kad turku armijai izdevās atgūt Prizrenu un sacelšanās tika apspiesta, un tās dalībnieki un organizātori, tajā skaitā Prizrenas līgas biedri, tika sodīti. Savukārt tie kas paspēja paglābties no represijām bija spiesti  doties bēgļu gaitās uz citām Eiropas valstīm.

Pagrīdes cīņa par albāņu brīvību turpinājās līdz pat Balkānu kariem, kuri sākās  1912.gadā. Tad nu beidzot radās iespēja izveidot savu netkarīgu albāņu valsti. Pirmā Balkānu kara rezultātā turiki zaudēja gandrīz visas savas teritorijas Eiropas kontinenta daļā un tās nonāca Balkānos esošo valstu, un jaunizveidotās Albānijas valsts kontrolē. Tālāk sekoja konflikti starp tiem, kuri cīnījās pret turkiem, kā rezultātā Izcēlās Otrais Balkānu karš. Bulgāri uzsāka karu pret serbiem un grieķiem, savukārt serbi un grieķi okupēja teritorijas uz kurām pretendēja jaunizveidotā Albānijas valsts.

Šī kara  rezultātā, pārsvarā albāņu apdzīvotā Epīra nonāca Grieķijas sastāvā, bet  Kosova Serbijas, kura vēlāk pārtapa par Dienvidslāviju sastāvā. Rezultātā albāņu sapnis par vienotu Aalbāniju netika piepildīts līdz galam.

Tā nu par šo Kaosovas un Albānijas vēstures posmu esmu pastāstījis un varam turpināt paša muzeja apskati. Ak jā, par paša muzeja vēsturi! Muzejs šeit tapa 1950 gadā, laikā kad Dienvidslāvijas vadonis Tito spēcīgi draudzējās ar Albānijas vadoni Enveru Hodžu, un tieši tad uz brīdi daudziem šķita, ka Albānija varētu pat apvienoties ar Dienvidslāviju. Pavisam drīz draudzība izbeidzās, valstis tā arī neapvienojās, bet muzejs palika. Savukārt 1999.gadā, kad Dienvidslāvijas vadība likvideja Kosovas autonomiju un izcēlās Kosovas konflikts, serbu nacionālisti izdemolēja šo muzeju un vairākas tā ēkas nodedzināja, un nolīdzināja ar buldozera palīdzību. Rezultātā bojā gāja vērtīgi muzeja dokumenti un eksponāti.