Te nu esam nonākuši pašā vecpilsētas sirdī. Uz visām pusēm ved šauras ieliņas gar kurām rindojas arī vairākas patiesi senākas ēkas. Kā jau cienīgā tūristu iecienītā vecpilsētā arī šeit gandrīz katras mājas pirmajā stāvā ir iekārtotas kafejnīcas, restorāni un dažādi veikaliņi.
Pašā vecpilsēta centrā atrodas Šadirvana laukums (Şadırvan Meydanı) no kura atzarojas vairakas ielas, kuras ved, gan piekalnes, gan upes virzienā kurp mēs arī sekojam.
Pirms upes pagriežamies pa labi un tālāk ejam gar tās krastu. Burtiski aiz pāris kvartāliņiem augšup virs pakrastes parādās mošeja ar minaretu. Tā ir Sinan Paša (Xhamia e Sinan Pashë) mošeja.
Tās šeit celtniecība uzsākta 1600. Gadā pēc vietējā Prizrenas sandžaka valdnieka Sofi Sinan Pašā rīkojuma. Tās celtniecība tika pabeigta 1615. gadā un kopš tiem laikiem šī ir lielakā, un galvenā pilsētas mošeja, kuras siluets un augstais minerets jau vairāk kā 400 gadus rotā pilsētas panorāmu. Te arī piebildīšu, ka 1455 gadā Prizrena un sekojoši gandrīz visa Kosovas teritorija nonāk turku osmāņu valdījumā un turki šeit skojoši valdīs vairāk kā 300 gadus.
Pēc nelielas pastaigas pa Prizrenas vecpilsētas centrālo daļu ieturam nelielu tējas pauzi vienā no Lumbardi upes krasta kafejnīcām.
Talāk mūsu ceļs ved gar Lumbardi upes krastu tā saucamā Marašas rajona virzienā. Pa ceļam pretējā krastā pamanām intereseantu ēku grupu un mošeju. Tur atrodas viens no Prizrenas un visas kosovas nozīmīgākajiem muzejiem. Tas ir tā saucamais „Prizrenas līgas muzejs”. Turp mēs vēl nonāksim pēc īsa brīža un tad par šo muzeju pāris rindiņās nāksies arī pastāstīt, bet tagad dodamies tālāk gar upes krastu, kur jau esam nonākuši Marašā.
Maraša.
Maraša ir savdabīgs Prizrenas pilsētas rajons, kurš atrodas upes ielokā, burtiski kalna pakājē uz kura slejas cietoksnis. Senos laikos šis rajons esot bijis slavens ar tajā bijušajām ūdens dzirnavām un maiznīcām. Tā kā upe šeit esot sadalījusies vairākās straumēs, dažas no tām tika novirzītas uz dzirnavām, kur darbināja dzirnu ratus.