Kosova 4. daļa: No Albāņu alpiem līdz Šarplaņinas kalnu sniegotajām virsotnēm.7

Samaksājam Ramizam pa divi eiro un dodamies iekšā. Ēkas pirmajā stāvā atrodas kaut kas līdzīgs darbnīcām. No Ramiza stāstītā saprotam, ka senos laikos tas tā patiešām ir bijis un dažkārt šādu ēku pirmajā stāvā, bez darbnīcām, esot bijušas arī telpas kurās turēti lopiņi, bet ne visi. Ēkā esot turēti tikai, tā teikt, pirmās nepieciešamības lopi un tādi ir: slaucama govs vai kaza un vistas, kuras nes olas. Pārējie lopi tomēr esot turēti citās telpās, vai zem nojumēm pagalmā.

Katra kārtīga ciema ģimene nodarbojusies ar lauksaimniecību un lopkopību, bet paralēli piekopusi arī kādu amatu. Piemēram Ramiza senču-senči esot nodarbojušies ar vilnas apstrādi un apģērba izgatavošanu. Darbnīcā pamanām arī interesantas koka formiņas. Izrādās tās ir formas uz kurām tiek veidotas albāņu tradicionālās cepurītes-kelešjas (Qeleshja). Šķiet, ka vārds cēlies no albāņu vārda lešja (leshja), kas nozīmē- vilna. Līdzīgas cepurītas nēsā arī grieķi, kuri tās sauc par plisām un turki, kuri tās dēvē par feskām.

Albāņu kelešjas tiek gatavotas no vilnas- viengabalainas vadmalas. Attiecīgi vadmalas materiāls tiek formēts uz šādām koka formām un gala rezultātā sanāk cepurīte. Pastāv divu formu cepurītes-kelešjas: viena kā bļodiņa ar noapaļotu dibenu, bet otra, kā katliņš ar plakanu dibenu. Kosovas albāņi gan pārsvarā nēsā noapaļotās formas kelešjas. Zīmīgi, ka šādas galvassegas Kosovā un Albānijā tiek nēsātas arī mūsdienās, un tas notiek visai bieži. Kā jau tikko minēju kelešjas tiek gatavotas no vadmalas materiāla, bet šad tad tās ir arī adītas no dzijas un attiecīgi dziju agrāk vietējie iedzīvotāji arī pagatavoja un krāsoja mājas apstākļos, jeb šādās darbnīcās.Starpcitu šādas cepurītas nēsā ne tikai vīrieši! Mūsdienu albāņu modes dizaineri visai bieži lieto kelešjas savu tērpu kolekcijās, kā dekoratīvus elementus. 

Jāsaka gan godīgi, ka šīs torņa-mājas saimnieki ir pārcentušies ar ēkas uzlabošanas darbiem un no senās atmosferas tās pirmā stāva telpās maz kas saglabājies, un telpas vairāk atgādina moderni izdemontētu mūsdienu  dzīvokli ar atseviķiem trdicionāliem elementiem, kurš pielāgots muzeja vajadzībām. Par senajām tradīcijām šeit liecina atsevišķi priekšmeti un darbarīki, kuri šeit izstādīti.

Pirmo stāvu esam apskatījušies un dodamies ur augšējo stāvu. Kā jau iepriekš minēju, otrajā un trešajā stāvā atrodas Ramiza ģimenes dzīvojamās telpas. Patiesībā senos laikos šīs ēkas otrais stāvs esot kalpojis, kā noliktavas un virtuve, kurā gatavoti ēdieni ģimenei un arī lopiņiem. Arī tagad otrajā stāvā esot virtuve, bet pārējās telpas esot pielāgotas dzīvošanai līdzīgi, kā trešajā stāvā. Pa ceļam tikai pamanām, ka otrā un trešā stāva telpu logi ir pavisam maziņi, kā šaujamlūkas. Tas tā ir jo, kā saprotat šādas ēkas pildīja arī aizsargfunkcijas tādēļ apakšējo stāvu logi veidoti, kā šaujamlūkas un tie ir šauri, lai potenciālais uzbrucējs pa tiem nevarētu iekļūt ēkā. Piebildīšu gan, ka nevisas šādas  ēkas šajā ciemā ir tik augstas kā šī. Lielākā daļā no tām tomēr ir trīsstāvīgas vai pat tikai divstāvīgas, kā to redzam pa šauro lodziņu skatoties uz kaimiņu pagalmiem. Tātad Ramiza senči ir bijuši visai turīgi, ja varēja uzcalt šādu četrstāvīgu torni.

Tā nu esam uzkāpuši ēkas augšējā stāvā un nonākam plašā telpā, kura aizņem visu stāvu. Šodien un arī agrāk šī telpa kalpoja, kā viesu uzņemšanas telpa, bet senāk taj bija papildus funkcija. Uzbrukumu gadījumā šī telpa kalpoja, kā patvēruma vieta un aizsardzības laukums. Šeit logi jau ir krietni lielāki, kā apakšējos tsāvos un pa tiem bija vieglāk izsekot uzbruceju un vajadzības gadījumā šaut pa viņu. Miera laikā šajā telpā tika uzņemti viesi, dzerta tēja un pasniegti ēdieni. Uz šīs telpas sienām parasti esot izvietoti dažādi ieroči, kuri pie pirmās nepieciešamības varēja tikt pielietoti darbā, tā teikt, tie atradās pa rokai.

Tagad ieroču šajā telpā nav, bet tās sienas rotā vairākas, acīmredzot Ramiza ģimenas senču un senčusenču bildes, kuras izvietotas abpus lielam kamīnam. Pa telpas perimetru ir izveidotas lāviņas uz kurām piesēst viesiem. Albāņi senatnē un bieži arī tagad, dzerot tēju un ieturot maltīti līdzīgi, kā Tuvajos austrumos nesēdēja krēslos pie galda, bet tie sakrustoja kājas un sēdēja uz paklājiem, jeb zemām lāviņām, kā šeit Ramiza ģimenes mājā.

Tā nu esam apskatījuši Isnikas ciema cietokšņmāju un varam doties tālāk. Sakām paldies Ramizam par sniegto informāciju un ekskursiju, atvadāmies no Ramiza mammas, kura tikai pašās beigās nejauši uzduras mums kāpņu telpā un cenšas ātri pazust tuvējā virtuvē. Acīmredzot sievietēm šeit nepienākas lieki komunicēt ar svešiem vīriešiem un sieviets vieta ir virtuvē!

Dečānu klosteris.

 Atgriežamies uz Pejas-Prizreņas šosejas, pagriežamies pa kreisi un pēc pāris kilometru brauciena nonākam Dečānu (Deçani) ciemā. Tālāk no ciema centra pagriežamies kalnu virzienā un pavisam drīz nonākam līdz šodienas otrajam apskates objektam. Tas ir Dečānu klosteris jeb pilnā nosaukumā Augstais Dečānu klosteris (serbiski: Манастир Високи Дечани).