Tātad muzeja telpās ir izstādīti dažādi revolūcijas laika dokumenti un priekšmeti. Protams ka tas daļēji attiecas arī uz pilsētas vēsturi, jo izrādās ka Kirovs savu pagrīdes revolucionāro darbību uzsāka tieši šeit, Vladikaukāzā, bet kopumā tā ir tikai īsa šīs vēstures epizode.
Tā nu uz pavisam īsu brīdi pakavējos tā saucamajā Vladikaukāzas vēstures muzejā. Izejot no muzeja ievēroju, ka pretējā ielas pusē, neliela parka stūrī, atrodas vēl viens piemineklis. Šķērsoju ielu un nonākot līdz piemineklim secinu, ka tas veltīts tikko pieminētajam revolūcijas varonim Kirovam. Par to liecina apdrupis un ar eļļas krāsu pielabots uzraksts uz pieminekļa pamatnes. Precīzāk sakot: ar krāsu ir uzkrāsoti laika gaitā pazaudētie uzraksta burti!
Pats piemineklis izskatās tik pat žēlīgi kā uzraksts uz tā! Pamatnes akmens plāksnes ir saplaisājušas un nodrupušas. Savukārt pati atveidotā Kirova skulptūra ir brutāli nokrāsota ar alumīnija krāsu, pie kam, krāsošanas gaitā zem krāsas kārtas ir pakļuvušas, gan sūnas, gan uz pieminekļa pielipinātās košļājamās gumijas un viss pārējais. Te starp citu atceros, ka ar šādu alumīnija krāsu padomju laikos tika krāsoti apkures radiatori un cauruļvadi, bez maz vai, visos tā laika daudzdzīvokļu namos.
Izrādās ka šis parks arī ir nosaukts šī revolucionāra un komunista vārdā, un parka pilns nosaukums ir: „Sergeja Mihailoviča Kirova vārdā sauktais pilsētas bērnu parks”. Jā nepārklausījāties! Par to, ka parks tiešām domāts bērniem, liecina zīmējumi uz metāla mucas veidolā veidotā saldējuma kioska.
Tā pat, parkā atrodas arī vairākas, diezgan dīvainas, dažādu pasaku varoņu veidolā veidotas skulptūras. Tā nu šeit uzeju betonā veidotas: Daktera ai kā sāp”, Sarkangalvītes un vilka, dzērves un lapsas, apdrupušās figūras, kuras šeit vis drīzāk ir tapušas vēl Josifa Visarionoviča Staļina, vai nu Ņikitas Sergejeviča Hruščova valdīšanas laikos!
Vladikaukāzas apskates noslēdzošais posms.
Tā nu pienācis ir vakars un jau sāk krēslot. Tātad man laiks ir doties atpakaļ uz viesnīcu. Pametu dīvaino Kirova parku un izmetu pēdējo loku pa pāris šķērsieliņām, kur atrodu arī pāris atlikušos apskates objektus.
Apbrīnoju, kā Tu varēji uzrakstīt tik sakarīgu un detalizētu rakstu! Man tas bija īpaši interesanti,jo viens senču atzars iestiepjas osetīņos un Vladikaukāzā. Pati tur biju sen atpakaļ 2x kā pusaudze. Mana mamma tur bērnībā katru vasaru pavadīja (20% Vladikaukāzā, 80% pie citiem radiem - pašos kalnos). Bet vēsturi gan nezināju. Cik tagad saprotu, liela daļa ir pārkrievojusies un drīzāk neticīgi - kā jau visur. Viņiem arī topā ir iekļuvušas Eiropas vērtības - nauda, mode utt. Bet viesmīlības un ģimenes saišu ziņā viņi tālu pārsniedz latviešus, bet arī pamazām līdzinās Eiropai. Vēl tagad pa 5stāveni kaimiņi siro viens pie otra un tusē kā ģimene. Ja kāds kaimiņš ir vecs un viens pats, tad pārējie kaimiņi uz dežūrām nāk kopt, pieskatīt utt. Ja pie kāda atbrauc viesi un nav kur izguldīt, tad kaimiņi piedāvā savas brīvās telpas un uztver tos arī par saviem viesiem. Mums līdz tam tālu! Raksti Tu labi un izsmeļoši!
Ceru,ka kaukāzieši beidzot sacelsies pret krievu okupantiem,līdzīgi kā latvieši astoņdesmito gadu beigās!Pēteri,no tavas puses bija nesmuki,ka nenosodi krievu okupācijas varu Ziemeļkaukāzā!
