Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista (Dižo vaina-hu zemes 5. daļa).7

Čanti tukhums. Tas ir viens no deviņiem čečenu tukhumiem un tā vēsturiskā izcelsmes vieta ir tieši šeit, Čantiargunas un Čantierka upju baseinā. Šis tukhums sevī apvieno Zumsojas(čeč. Зумсой), Dišni(čeč. Дишний), Hačarojas(čeč. Хьачарой), Hildeharojas(чеч. Хилдехьарой) un protams Čantijas (čeč Чiаьнтий) teipus. Čantija faktiski ir diezgan noslēgta no pārējiem Čečenijas novadiem-teipem no kuriem to atdala augstas kalnu grēdas. Viena no vietām pa kuru iespējams nokļūt šajā novadā ir šaurā Čantiargunas aiza pie Uškalojas aula, kuru sargāja tikko apskatītie sardzes torņi. Šeit ziemeļu virzienā Čantija robežojas ar diviem teipiem, kuri nav iekļāvušies nevienā no tukhumiem. Tie ir Guhojas un Činhojas teipi. Austrumos Čantijas novads robežojas ar Šatojas un Šarojas tukhumiem, bet rietumos ar Terlojas, Akkijas, Maisthi un Melhijas, jeb Malhistas tukhumiem. Šos pedējos četrus teipus atšķirībā no parējiem, no Čantijas pilnībā neatdala kalnu grēdas un tajos jau var nokļūt pa upju ielejām. Toties tālāk arī šos četrus teipus no pārējām zemēm atkal atdala augsi kalni un robeža ar Gruziju. Savukart pašos ziemeļos arī pati Čantija robežojas ar Gruziju.

Kā garīgais un ekonomiskais Čantijas centrs laika gaitā ir izveidojies Itumkali auls, kuš izaudzis vietā, kur atradās divi seni torņu un nocietinājumu kompleksi: Šulkag un Phakoč. Šodien no šiem kompleksiem ir saglabajies tika Phakočas, jeb Itumkali cietoksnis. Patiesībā arī šis vesturiskais cietokšņa un torņu komplekss pedējos gados bija ļoti slikā stāvoklī, pie kam, tas stipri cieta arī pedējo karadarbību rezultatā. Tagad šis cietokšņa komplekss ir daļeji atjaunots un tā teritorijā ir izveidots muzejs, kuru mēs tūlīt arī apmeklēsim.

Itumkali.

Nonākam Itumkali aula centrā un novietojam savu auto stāvvietā pie cietokšņa kompleksa, un dodamies to apskatīt. Burtiski pašā cietokšņa kompleksa vidū atrodas muzejs.  Pie šī muzeja  mūs sagaida tā darbiniece. Cik saprotu Magomeds jau iepriekš bija sarunājis, ka šī kunde mani izvedīs neliela ekskursiju pa cietoksni un muzeju, un šo to pastāstīs par novada vēsturi un vietējo ļaužu tradīcijām.

Un tā! Ko labu uzzināju? Uzzināju ka viens no nostāstiem, vai leģendām par to kā radās Itumkali ir šāds:

 Reiz senos laikos no Bacoimohkas ielejas šeit ieradies kāds vīrs vārdā Itons. Tuvojoties pusdienlaikam Itons esot apmeties plašā līdzenā vietā netālu no vietas kur Dereahk upe ietek Čantiargunas upē. Te nu Itons esot nolēmis nedaudz pasnaust un savu loku, zobenu un ceļa saini esot pakāris koka zarā. Velāk kad Itons pamodās viņš esot ieraudzījis, ka kāds putniņš uz viņa loka ir uzvijis ligzdu. Itons to esot pieņēmis kā labu zīmi un nolēmis šeit apmesties, un veidot te savu ģimenes mitekli. Sākotnēji Itons esot devies pie šejiens novada Dišnī kņaza un pieteicies kalpot tam par ganu. Tā nu Itons strādāja un brīvajā laikā būvēja sev māju un ģimenes torni. Pasulē nāca pēcnācēji un viens no Itona dēleim vārdā Želi, kurš gāja tēva pedās un arī ganīja Dišnī kņaza aitas, sev par sievu ieguva vienu no kņaza meitām Nangu.

Ar to gan šī leģenda nebeidzās! Leģendai ir arī turpinājums, kurā teikts:

 Pēc kāda laika Itona dēls Želi tomēr nolēma atteikties kalpot Dišni kņazam un esot sabuntojies pret to. Savukārt kņazs nolēmis izrēķināties ar Želi un iznīcināt Želi, un viņa tēva Itona  būveto torni un saimniecību. Šim nolūkam uz Itumkali esot nosūtīta karotāju vienība. Uzzinot par šādu sava tēva rīcību kņaza meita un Želi sieva Nanga esot devusies pabrīdināt savu vīru. Karavīriem gan esot izdevies notvert Nangu, bet neskatoties uz to viņa esot paguvusi izkliekt brīdinājumu. Sagūstīšanas brīdī Nanga tikusi nāvējoši ievainota. Nanga tikai apbedīta pusceļā starp sava tēva un vīra ģiemeņu torņiem, un tagad vēl jo projām šajā vietā stāvot akmens, kuru vietējie ļaudis dēvējot par „Nang kaš” (Nangas kaps). Pēc Nangas nogalināšanas Želi nolēma atriebties kņazam un pie pirmās izdevības, kad izcēlās karš starp Dišnī un Deras kņaziem, Želi nostājās savas sievas tēva pretinieka pusē. Dišnī kņazs zaudēja karu pēc kura  Želi, kā izcils karotājs kļuva par vietējā novada valdnieku. Tadējādi Itona un Želi būvetais torņu komplekss kļuva par vietu no kuras tika pārvaldītas apkārtnes zemes. Sekojoši šajā vietā tika izbūvēts arī cietoksnis, kuru vietējie sāka dēvēt par Itona cietoksni, kas čečeniski skan „Iton kala”. Tā no šī nosaukuma tad arī esot radies mūsdienu aula nosaukums Itumkali.

Pie visa šī vēl jāpiebilst, ka vēl viens nostāstiem vēsta arī par to, ka tieši Itons un viņa pēcnācēji, kuri pakāpeniski izveidoja vairākus aulus Tazbiči ielejā esot Čanti teipa radītāji.

Pēc nelila leģendu un nostāstu izklāstīšanas muzeja darbiniece mūs izvadā pa muzeja telpām un nedaudz pastāsta par tā ekspozīciju. Pašas muzeja telpas šeit it pavisam nelielas un ekspozīcija nav no tām bagātākajām. Toties muzeja darbinieces stāstījums ir lielisks. Tādējādi man nākas secināt, ka nav vajadzīgi milzum daudz artefaktu, lai muzeju padarītu par interesantu.

Tā kā pabiju Čečenijas nacionālajā muzejā Groznijā un par tajā redzēto  jau stāstīju pirmajā stāsta daļā „Groznija”, šoreiz stāstījumos plaši neizplūdīšu, jo liela daļa informācijas var atkārtoties. Tādēļ tikai pāris rindiņās izklāstīšu, ko šeit var apskatīt. Protams ka arī šeit ir izstādīti vairāki seni sadzīves priekšmeti, piemēram krūzes, dažadi instrumenti un nacionalie apģērbi.