Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista (Dižo vaina-hu zemes 5. daļa).7

Starp citu! Šeit Čantiargunas ielejā agrāk izveidojies teips un sekojoši tukhums, kura ļaudis vairāku karu rezultātā vairākkārt bija spiesti pamest savas mājas un aulus. Šodien  šī teipa un tukhuma  ļaužu pēcnācēji sastopami dažādās pasules malās. Tiek pat lēsts, ka šeit Čantiargunas ielejā, Čečenijā un pārējā pasaulē kopumā dzīvo vairāk kā 100 000 šī teipa un tukhuma izcelsmes pārstāvju. Savukārt pēdējā laikā daudzi no tiem atgriežās savā dzimtenē tādējādi veicinot tās atdzimšanu. Šo teipu un tukhumu sauc Čanti. Čanti pat tiek uzskatīts par vienu no diženākajiem teipiem Čečenijā un par šo teipu, tukhumu un tā ļāudīm mēs vēl parunāsim pēc kāda brīža, jo tagad esam nonākuši jau līdz pieminētajiem Uškalojas torņiem.

Patiesībā šij vietai mēs jau vakar braucām garām, bet tad jau bija satumsis un torņus nebija iespējams saskatīt. Šodien abi torņi parādās aiz kārtējā pagriezina un var edzēt, ka tie atrodas zdiļā klinšu kanjonā, pretējā Čantiargunas upes krastā.

Pats interesantakais ir tas, ka torņi ir uzbūveti nevis uz klints, bet gan burtiski zem tās tadā kā klinšu iedobē. Torņus no augšpusesi nosedz iespaidīgā klints kuru veiējie sauc par Selinlam. Patiesībā šī klints kalpo kā torņu jumts un viena no torņu sienām, jo tie ir uzbūvēti burtiski pie klints kā bezdelīgu ligzdas.

Lai nokļūtu līdz torņiem mums jāšķērso Čantiargunas upe. Tepat lejup no auto ceļa atrodas neliels gājēju tiltiņš pa kuru mēs arī nonākam trakoti krāčainās upes pretējā krastā.

Nonākot pie torņiem un varam tos nedaudz izpētīt. Pirmais ko pamanu ir tas, ka viens no torņiem izskatās būvets krietni sen, bet otrs šķiet tapis pavisam nesen. Tas tā patiesībā arī ir. Pedējā Čečenijas kara laikā Krievijas federālo spēku karavīri vienkārši nedaudz pašaudījās un kā vienu no mērķiem izvēlējās šos torņus, kuri atradās burtiki dažu desmitu metru attālumā no auto ceļa pa kuru brauca armijas kolonna.

Šīs karavīru izklaides rezultātā tornis, kurš atrodas pa kreisi tika sagrauts gandrīz pilnībā, bet otram tornim tika nodarīti nopietni bojājumi. Tagad torņi ir atjaunoti un atkal lepni slejas Čantiargunas upes krastā.

Torņi ir atjaunoti tieši tādā izskatā kādi tie bija pirms sagraušanas. Torņu augstums ir 12 metri un to sienu biezums pie pamatiem un ieejas ir aptuveni 60 centimetru. Ieejas durvis torņiem ir izvietotas diezgan augstu virs zemes un acīmredzot tas tika darīts ar nolūku, lai uzbrukuma gadījumā nebūtu viegli tām piekļūt. Savukārt iekšpusē katrs tornis sastāvēja no četriem stāviem un katrā stāvā bija ierīkotas vairākas šauras šaujam lūkas. Šodien  starpstāvu pārsegumi nav izbūvēti un torņi no lejas līdz augsai ir tukši.

Runājot par šo torņu vēsturi jāatdzīst, ka informācija ir visai pretrunīga. Viena no versijām ir tāda, ka torņi šeit atradušies jau kopš XI g.s. Protams ka vairāku simtu gadu garumā tie ir piedzīvojuši vairākus uzbrukumus un vairākas pārbūves, un iespējams mainījuši savu izskatu. Viens gan ir skaidrs! Šie torņi atrodas Šaroargunas upes aizas vienā no šaurākajām vietām un tiem visos laikos ir bijusi liela stratēģiska nozīme. Runājot par pedējiem pāris simts gadiem japiebilst, ka šī šaurā vieta Šaroargunas ielejā ir kalpojusi kā vārti uz grūti pieejamo Čantiargunas upes augšteci un aiz šiem vārtiem atradās jau pieminētā Čanti teipa un tukhuma zemes.