Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista (Dižo vaina-hu zemes 5. daļa).7

Te nu esmu nonācis Coipede uzkalna korē no kuras uz visām pusēm paveras lieliskas panorāmas. Rietumu virzienā skats paveras uz  Mešehi upes ieleju, kur pretējā piekalnē var saskatīt kārtējā nelielā aula drupas. Tālāk pie apvāršņa var pamanīt arī  Lielā Kaukāza kalnu grēdas sniegotās virsotnes aiz kurām atrodas Ingušijas republika.

Ziemeļu virzienā redzams  iespaidīgs kalns pie kura pieslejas šī pakalne uz kuras atrodas Coipede. Te arī var manīt, ka augstu kalna agrāk  atradies paliels auls.

Savukārt austrumu virzienā paveras skats uz Čantiargunas ieleju pa kuru mēs šurpu atbraucām. Un atkal! Atkal tālumā redzamas pāris aulu drupas. Tātad tas tiešām liecina par to, ka šis novads senatnē ir bijis visai blīvi apdzīvots. Kāpēc šodien šeit tik pat kā nedzīvo? Domāju ka jau nojautāt, jo par šo tēmu jau runāju iepriekšējās stāsta daļās, kad stāstīju par vainahu izsūtīšanu 1944. gadā.

Noslēdzot panorāmas loku pagriežamies dienvidu virzienā. Šeit burtiski zem kraujas Mešehi upe ietek Čantiargunā. Tālāk panorāma paveras uz Čaniargunas upes augšteci un pie apvāršņa atkal redzamas Kaukāza kalnu sniegotās virsotnes. Aiz šīm virsotnēm jau atrodas Gruzija. Patiesībā Čantiargunas upe savu tecējumu arī sāk Gruzijā. Lieta tāda, ka šīs upes augštcē Gruzijas un Krievijas robeža neiet pa pašām kalnu grēdu virsotnēm ka citur. Šeit robeža met nelielu loku lejup un sanāk tā, ka neliela Čantiargunas upes baseina daļa atrodas Gruzijas teritorijā. Savukārt šo Gruzijas teritotiju jau no pārējās valsts atdala augsta kalnu grēda un šis rajons Argunas upes baseinā patiesībā ir viens no Gruzijas izolētākajiem rajoniem. Izolēts tāpēc, ka no vienas puses to norobežo kalni, kuriem ziemā pāri tikt nav iespējams, bet no otras puses norobežo robeža ar Krieviju, kuru šeit šķērsot nav iespējams.

Agrāk ceļs uz gruziju ir vedis un pēdējo reizi ļaudis to esot izmantojuši, kad tie bēga no kara plosītās Čečenijas. Tagad šis ceļš ir slēgts un ņemot vērā saspīlētās Gruzijas un Krievijas attiecības diez vai to tuvākā nākotnē atvērs. Vēl jo vairāk, šī robeža tiek stingri kontroleta par ko liecina daudzie kontrolposteņi un neskaitāmās karabāzes tās tuvumā. Viena no šīm bāzēm atrodas burtiski tepat lejpus Coipedē, kurā atstājām savu auto.

Čečeni un vainahi Gruzijā.

Pēc kārtīgas pastaigas pa Coipede mēs ieturam nelielu pīppauzi.  Te ja nu reiz pieminēju Gruziju  lieki nebūs piebilst, ka Gruzijas teritorijā arī dzīvo vainahi. Tad nu pāris rindiņas pastāstīšu arī par teim. Un tā! Viena šāda čēčenu-vainahu kopiena jau izsenis dzīvo Gruzijas ielejā -Pankisi, Alazani upes augštecē. Ššos čečenus parasti dēvē par „kistiem” (gruzīniski-kistebi) (kriev.- Кисти́нцы). Pēdējo Čečenijas karu gaitā Pankisi ielejā apmetās arī liels skaits čečenu bēgļu. Karam norimstot daudzi no viņiem atgriezās Čečenijā, bet vairāki tūkstoši čečenu tomēr palika Gruzijā un lielākā daļa no tiem vēl jo projām dzīvo Pankisi ielejas rajonā. Kopumā tiek lēsts, ka Gruzijā šodien dzīvo vairāk kā 50 000 čečenu.

Vēl ir viena vainahu etniskā grupa kuru sauc „bacbi”, krieviski - Бацби́йцы (bacbijci), kuri arī dzīvo Gruzijas teritorijā. Bacbus dažkārt pat uzskata par atsevišķu tautu un tie ir vainahi kuri ne tik daudz radniecīgi čečeniem, cik ingušiem. Tie runā savā valodā un dzīvo Gruzijas novada- Tušetijas teritorijā. Interesants ir fakts, ka bacbi ir vienīgie vainahi- kristieši. Šodien to skaits ir krietni samazinājies un domājams ka Gruzijā tagad dzīvo aptuveni 2500 bacbu.

Uškalojas sardzes torņi.

Tā nu apspriežot čečenu un vainahu vēsturi un vēl šo to esam atgriezušies Itumkali. Itumkali arī ir viens no Čečenijas republikas rajona centriem un šeit šodien dzīvo vairāk kā 1000 iedzīvotāju. Japiebilst gan, ka pirms pēdējiem Čečenijas kariem šajā aulā dzīvoja gandrīz 3000 iedzīvotāju. Sekojoši pēdējā kara laikā Itumkali auls pārvērtās par vienu no lielāko kauju epicentriem, kā rezultātā tas tika pilnīgi izpostīts un liela daļa tā iedzīvotāju gāja bojā, vai devās bēgļu gaitās uz jau pieminēto Gruziju. Šodien lielāka vai mazākā mērā auls ir atjaunots un ļaudis tjā pamazām atgriežas.

Itumkali mēs šodien vēl atgriezīsimies lai apmeklētu tur esošo cietoksni un muzeju, bet tagad pirms turpināt ceļojumu mēs dodamies uz viesu namu Tazbiči aulā kur ieturēsim pusdienas. Pēcpusdienā atkal šķērsojam Itumkali un nu jau dodamies pa Čantiargunas ieleju ziemeļu virzienā. Mūsu mērķis ir Uškalojas auls aiz kura atrodas vēlviens no savdabīgākajiem Čečēnijas vēstures objektiem. Tas ir Uškalojas sardzes torņi.

Pa ceļam šķērsojam arī Kokadoi aulu, kura peivārtē piestājam pie nelielas klints ceļa malā. Magomeds man šeit vēlās parādīt vienu interesantu objektu. Izradās ka šīs klints iežu slāņos redzams kaut kas līdzīgs lodēm. Pirmajā acu uzmetienā pat šķiet, ka tās varetu būt pārakmeņojušās dinozauru olas! Īstenībā tās tomēr neesot dinozauru olas. Zinētnieki esot aplūkojuši šo objektu un secinājuši, ka šīs akmens lodes, jeb bumbas, šeit tapušas kādu savdabīgu vulkānisko procesu rezultātā.