Tajā brīdī es sāku dejot. Pa vidu vemjošiem cilvēkiem, sievietei, kas tālu citā stūrī kliedza orgasmā, rīta gaiļu dziesmām aiz loga, ūdens lāšu čaboņai uz milzīgā šķūņa jumta, gariem, kas nespēja atrast vietu, manam vibrējošajam kaimiņam, šamaņa dziesmām un bungu skaņām. Es jutu, kā Visums, enerģija vēlas manī kustēties, liesmot, dzīvot. Blakus man dejoja vēl viena sieviete, mēs dejojām kopā, kamēr šamanis man uz krūtīm, uz atvērtās vietas pūta virsū džungļu ūdensrožu elpu un čuksteja aizmirstas, ritmiskas dzungļu vibrācijas.
No rīta, spilgtā rasā mirdzošā leknā zāle, dadži un mežrozes jau vairs nebija plakana, nošķirta viela. Tā bija daļa no manis, izaugusi, no mana mirušā un augšāmceltā ķermeņa. Šī pasaule tagad aug no manis un es augu viņā.
No rīta man pienāca šamanis, apskāva un teica. Džungļi tevi gaida, brauc, es gribu tev iemācīt, ko es māku. Džungļi tevi gada. Džungļi skan tevī.
