Un tad, kad es jau biju iegūlusies tumšā zemē, padevusies viņu, mīļo dēļ. Kad es patiešām pazudu, nomiru. Tad piepeši, saplūstot ar zemi, es izjutu neticamu, gigantisku laimes, ekstāzes sajūtu. Orgasmu pēc orgasma. Saplūdums ar zemi. Es ieraudzīju, ka no manis sāk dīgt puķes un augt džungļi. Mirt ir tik nenormāli skaisti, tāds neprātīgs, uzbudinošs skaistums, kad tu saproti, ka nekas nebedzas. Kad ieraugi, ka tā enerģijas saikne, ko esi šķietami pārcirtis, ir pārvērtusies brīvā, lidojošā gaismā, kas nevienu netur sev klāt, neviens nav piesiets, viss ir brīvs. Mirt ir tik ļoti skaisti, tik ļoti skaisti. Mirt ir orgasms, no tā rodas jauna dzīvība. Un katrs mūsu orgasms ir mazā nāve – tā patiesībā ir mūsu iespēja atdoties, pazust absolūtā Visumā ik dienas.