Pēdējā pietura pēc pusdienām ir Efa augstiene. Kāpas visaugstākā vieta 67.2 metri virs jūras līmeņa.
Kārtīgi vējš papluinīja.
Bet skaisti! Satiekas skatā jūra un līcis.
Saule pāri visam.
Attā, kāpa, ejam uz autobusu, lai ceļotu uz mājām...
Veči tajā mežā nedrīkst iet. Tā mezglā sasaistīsies, ka vairs līdz mūža galam neatpiņķerēt. 
Jā, par kokiem, tur ir atsevišķs stāsts stāstāms. Tas nebija tik vienkārši, ka neviens neko nezina.
Leģenda par kokiem, kuru man stāstīja, kad braucu pats ar savu autiņu.
Daudzu apstākļu sakritība, un tā:
1. kuršu kāpā ir diezgan nabadzīga ar veģetāciju.
2. 2.pasaules kara laikā tika nozāģēti daudzi koki, jo tos vienkārši vajadzēja. Pie tam, Fronte tuvojās, kuršu kāpa bija dabisks korķis, un kuras bija ļoit grūti tikt un grūti tikt uz priekšu. psrs armijai tā bija milzīga problēma. Tāpēc arī kēnigsberga ilgi noturējās.
3. daba tukšumu nemīl, vietā nekavējoties uzreiz sāka augt jaunas priedītes. Tās priedītes mocīja visi pēc kārtas - cilvēki, dzīvnieki, vējš.
pie tam, tas ir tikai krievijas pusē, Lietuvas pusē tādu koku ir uz pirkstiem saskaitāmi.
starp citu, lidzīga vieta ir francijā avalonas reģionā, kur lielākā pilsēta sanāk ir Bordo. Pa ceļam uz lielāko francijas kāpu, ir identisks mežš, kurā arī koki savērpušies kā cūku astes.
Esmu bijusi Kaļiņingradā vēl padomju laikos, tur arī daudz kas mainījies. Kuršu kāpā gan tikai Lietuvai piederošo gabalu esmu redzējusi. Brīnos, ka par tām līkajām priedēm joprojām nav nonākuši pie galīgas versijas. Ekskursija interesanta, bet man patiktu mazliet siltākā laikā.
