Bija trīs kaķi, nu ir trīs gulbji
Hei-ho, dejojošais mežs ir klāt!
Bija trīs kaķi, nu ir trīs gulbji
Hei-ho, dejojošais mežs ir klāt!
Koki visādi izliekušies.
Dejo un dejo.
Norobežojumi, jo cilvēki ir nesaudzīgi...
Ir daudzi pieņēmumi par šiem kokiem, pat skaista leģenda.
Bet konkrēti neviens nezin patieso iemeslu. Šeit nemājo dzīvnieki un nelido putni. Šeit nekas neaug, izņemot sūnu...
Pēc tāda piedzīvojuma zvēra apetīte, tāpēc manāmies traktierī iekšā.
Ciemats Ribačij, tāpēc arī atribūtika attiecīga.
Un arī ēdiens. Gards zandarts!
Veči tajā mežā nedrīkst iet. Tā mezglā sasaistīsies, ka vairs līdz mūža galam neatpiņķerēt.
Jā, par kokiem, tur ir atsevišķs stāsts stāstāms. Tas nebija tik vienkārši, ka neviens neko nezina.
Leģenda par kokiem, kuru man stāstīja, kad braucu pats ar savu autiņu.
Daudzu apstākļu sakritība, un tā:
1. kuršu kāpā ir diezgan nabadzīga ar veģetāciju.
2. 2.pasaules kara laikā tika nozāģēti daudzi koki, jo tos vienkārši vajadzēja. Pie tam, Fronte tuvojās, kuršu kāpa bija dabisks korķis, un kuras bija ļoit grūti tikt un grūti tikt uz priekšu. psrs armijai tā bija milzīga problēma. Tāpēc arī kēnigsberga ilgi noturējās.
3. daba tukšumu nemīl, vietā nekavējoties uzreiz sāka augt jaunas priedītes. Tās priedītes mocīja visi pēc kārtas - cilvēki, dzīvnieki, vējš.
pie tam, tas ir tikai krievijas pusē, Lietuvas pusē tādu koku ir uz pirkstiem saskaitāmi.
starp citu, lidzīga vieta ir francijā avalonas reģionā, kur lielākā pilsēta sanāk ir Bordo. Pa ceļam uz lielāko francijas kāpu, ir identisks mežš, kurā arī koki savērpušies kā cūku astes.
Esmu bijusi Kaļiņingradā vēl padomju laikos, tur arī daudz kas mainījies. Kuršu kāpā gan tikai Lietuvai piederošo gabalu esmu redzējusi. Brīnos, ka par tām līkajām priedēm joprojām nav nonākuši pie galīgas versijas. Ekskursija interesanta, bet man patiktu mazliet siltākā laikā.