Esmu ievērojis, ka ļoti daudzām šāda tipa durvīm ap ručku visi bleķi ir samīcīti un saspaidīti, kādreiz nav taisījušās kā vajag, tad nu kāpēc sariktēt, ja uzspiežot ar celi uz durvīm, vai vienkārši uz ručkas, tāpat durvis var attaisīt? Tas jau nekas, ka visus bleķus samīcīs.
Arī šeit nācās piešpaktelēt, jo metināšanas dēļ bija nodegusi krāsa, ko ajadzēja izslīpēt.
Nav ko daudz štukot, mazliet atpūšos, uzēdu maximas vistu stilbiņus un maucu tālāk. 
Kapots arī saspaidīts, turpiniet vien sēdēt un spiesties uz kapota.
Sākam jau pamazām pieslīpēt lielumu špakteļus, kur prasās, pievelku vēl vienu kārtu.
No donora ņemtais spārns arī bija cietis. Mans bija trakāk dabūjis, jo atradās viens gudrinieks, kas ar to mašīnu, pa kluso pavizināties izdomājis, iebrauca grāvī.... 
Špakteļi piedrāzti, rādās, ka būs labs.
Pieķerts acu aizmālēšanā
Labās puses durvis nācās pametināt, izrādās, tās bijušas vecā tipa durvis ar dalīto stiklu, vecie saimnieki spoguļa vietu bija aizlīmējuši ar makgaivereni un pārvilkuši pāri špakteli, kad slīpēju rūsu, viss tas musturs vienkārši izkrita. Pēcāk arī špaktelēt nācās tā, ka otrreiz negribas vispār špakteļlāpstu redzēt.
Sākumā, labu gribēdams, domāju, ka ņemšos un pamazītēm pats tikšu galā, bet, redzot, cik ilgi un smagi man iet, arī Saša nolēma pieslēgties, izmantojot jau nopietnākus drāžamrīkus, par smilšpapīru un pagali.
Vēl viens palīgs ieradās nočekot, kā tad mums tur klājas.
