Golfa stāsta turpinājums jeb labāk nebūtu sācis...78

Kamēr centos no tās brūnās zarazas tikt vaļā, jau pamazām sāku meklēt un piešpaktelēt lielākās buktes un špūres. Saša parādīja, kā pareizi atrast un piemālēt, tagad maucu kā tāds māla piku meistars   

Nu tagad saturās, visi tehniskie ļaudis. Šādu kasjaku ielaist nenovēlu nevienam, mašīna savlaik ir bijusi vai nu novākota, vai arī kāds ir vedis kaut ko, kas ir līdzvērtīgs paša autiņa svaram, jumta stiprības ribas bija atlīmējušās un deformējušās, līdz ar ko jumts locījās kā papīrs, kad uz tā uzspiež. Kad taisīju pats, piemetināju tās ribas.... NEKAD TĀ NEDARIET!!! 

Saša saķēra galvu, lika zāģēt tos pampakus nost. Sariktējām kā vajag, uzspiedām ar hidrauliku, ar koka āmuru ieveidojām atpakaļ pa formai, lai pieguļ pie jumta, un ar auto līmi/hermētiķi, pielīmēju tās ribas, kā tas paredzēts no rūpnīcas. No tā procesa arī bilžu laikam nav.

Pēc visas būtības, ieguldītais darbs stipri pārsniedz auto vērtību, bet skola maksā naudu, ko padarīsi.

Pēc nedēļas rūsas drāšanas beidzot varēja ķerties pie nopietnās špaktelēšanas.

Laiciņu atpakaļ iepirku tādu pašu autiņu detaļām, tas nebija daudz labāks.

Grupai Accept fonā skanot, jaucu špakteļus un tik uztriepju, kur acis rāda, kā saka, kamēr rīta gaisma aust.    Sakiet, heiteri, ko gribiet, bet Sašas spoles pamatīgi uzlādē ar enerģiju to izjutu, darbojoties ar savu veco klaburkasti. Gandrīz katru nakti līdz trijiem četriem, pāris naktis pat ilgāk.

Sliekšņiem arī tika pāris špakteļa triepieni, lai par maz neliekas.