Šodien sanāk tāds pohmeļu rakstiņš, jo esmu darbā. Tad nu lūk es izdomāju uzcept rakstiņu par pašām patriotiskākajām dzejām latviešu valodā, lai TU, Spocēn, izjustu spēku un skudru šiverēšanu pār kauliem un apjūsmotu šīs bezgala liriskās dzejas un novērtētu mūsu skaisto dzimtenīti( nejau to ko, lauku Māris dzen caur trubām, a haķa...)
P.S. Nāciet parakstīties par latviešu nākotni.
Neaizbaidi eņģeli, Kas pārliecies pāri diviem mīlētājiem, Kuri tālu ceļā un jau sirmi, Kā bērni iet pretī viens otram, solīšiem sīkiem, Izbrīnā nodreb skropstas un naivā bedrīte zodā, Kad viņu trīcošās plaukstās Iekrīt spalva no eņģeļa spārna. Arī viņi vēl uzlidos, Pie spalviņas pieturoties.
Vilis Plūdonis: Tev mūžam dzīvot, Latvija! Tev mūžam dzīvot, Latvija, Kā saulei, kas mirdz debess klajā! Tu jauna zvaigzne zvaigznājā, Kas uzlekusi nule tajā! Tev mūžam dzīvot, Latvija, Kā jūrai, kas Tev šalc pie kājām! Pats Dievs sen senis svētīja Še Tavas āres mums par mājām! Tev mūžam dzīvot, Latvija, Kā jūrai lepni, saulei cēli. Tu mūsu māte dārgaja, Mēs Tavas meitas, Tavi dēli. Tev mūžam dzīvot, Latvija, Tu tēvzeme mums Dieva dota! Lai Latvju tauta vienota, Aug spēkā, slavā, daiļumā! Leonīds Breikšs Latviešu vēlējums Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam Mēs laikmetiem un laikiem garām Arvienu dzīvā straumē traukt. Kā sēja nebeidzas un pļauja, Kā nerimst Daugava un Gauja, Lai latvji nerimst spēkā augt. Lai dod mums Dievs, ka mēs šo laiku Ar sviedriem un ar darbu naiku Pār visiem laikiem ceļam tā, Lai audzes, kas reiz ars šais laukos, Mūs pieminētu vārdos jaukos Un pateicībā saulainā.
