Tagad ir izlaidumu laiks - 9. un 12.tie savējo jau tikpat kā nosvinējuši, bet augstskolu absolventiem vēl viss priekšā. Tā kā arī es esmu absolventu pulkā, izveidoju aprakstu par viskaitinošākajām un nervus bendējošākajām lietām, kas sagaidāmas oficiālājā pasākuma daļā.
Kaitinošākās lietas izlaidumā127
1716
78
Izlaidumā katrs absolvents tiek izsaukts individuāli, vai arī pa pāriem. Atestāta un grāmatu (skolotāju un pasniedzēju dāvanu) saņemšana parasti notiek ātri. Bet tad sākas vislielākais murgs - draugi un ģimene, kas barā pa 50 steidz pasniegt ziedus un sabučot savu absolventu, radot pamatīgu burzmu un kavēšanos. Šī paša iemesla dēļ, dažās skolās tiek pieteikts aicināt ne vairāk par 5 cilvēkiem, lai viss pasākums neievilktos līdz pusnaktij, bet vienalga uzrodas vēl 30 draugi, kas stāv aiz puspavērtām zāles durvīm un tik 30 reizes dur iekšā, lai pasniegtu vienu rozi, bučotos un vēl apskautos. Tas var pamatīgi nokaitināt.
Kopā sanākot vidēji 90+ absolventiem, viņu draugiem un vecākiem rodas viena pamatīga problēma - karstums, jo zāle ir pieblīvēta un pieelpot to var 10 minūšu laikā. Arī ziedu dvinga var pamatīgi apdullināt. Brīdī, kad pievienojas kārtējā absolvente ar ziedu klēpi, kas lielāks par viņu pašu, uz skatuves jau ir tāds aromāts, ka noģībt gribas. Tādā veidā pasākums, kas ilgst 3 stundas sāk likties kā 30 stundu garš.
Visi dziedāšanas skolotāji, mūzikas kolektīvu vadītāji, teātru kolektīvu režisori un treneri, kas grib teikt pāris vārdus kādiem 5 cilvēkiem no visa bara, var pamatīgi sakrist uz nerviem. Un vienmēr šie pāris vārdi izvēršas garā patētiskā runā, kuras saturs ir tieši tāds pats kā visiem iepriekšējiem. Labi, es saprotu, ka gribas apsveikt sev tuvos un mīļos audzēkņus, bet vai to tik tiešām nevar izdarīt nodarbībās? Vai arī maliņā pēc fotogrāfēšanās, svinīgajā pasākumā šo cilvēku darbošanos tur un tur tikai pieminot?īļos audzēkņus, bet vai tādēļ ir jāspīdzina
Radiem un draugiem ir nelāga indeve ņemt līdzi mazus bērnus. 3 stundu ilgs pasākums karstā pārpildītā zālē ar skaļu mūziku un aplausiem nebūt nav piemērots 5 un mazāk gadus maziem bērniem, nemaz nerunājot par zīdaiņiem, kam tik ilga uzturēšanās smagā gaisā un karstumā var beigties diezgan nelāgi. Vai tad tiešām tas ir tā vērts - krist uz nerviem pilnīgi visiem ar nobrēkušos bērnu, kuru pat nevar izvest ārā, jo durvis ir nosprostojuši kadri, kas 30 reizes forsē turp un atpakaļ ar vienu rozi, lai tikai mazā peciņa vai bumbulītis varētu iedot puķīti savam/ai māsai/tantei/tēvocim/brālim vai sazin kam vēl? Tik tiešām, vai nevar apsveikt mājās, un kad mazais jau būs paaudzies, tad vest uz kādu citu izlaidumu, kas pilnīgi noteikti dzīvē vēl gadīsies?
Un pēdējā liga - grupas foto. Nu labi, pēdējais un tomēr. Ar vecākiem, skolotājiem, klases audzinātājiem, pasniedzējiem. Klases un kursi atsevišķi, tad visi kopā. Nu tur var nojūgties. Meitenes jau pilnīgi raud augsto papēžu dēļ, kas lauž kājas, puiši cenšas tikt vaļā no kaklasaitēm, bet profesionālais fotogrāfs tik bīda visus šur un tur, lai tikai iznāktu perfekta bilde, kas galu galā sanāk gluži tāda pati kā visi pārējie tūkstoši grupu foto, kas tiek uzņemti tajā pašā dienā. Protams, nevar aizmirst vecākus, kas sabļaujas ar savām atvasēm par to, ka fočiks pilns un viņu lolojums nelien kadrā. Tad vēl seko kasīšanās par to, kas kuram grib stāvēt blakus un fotogrāfa murkšķēšana par to, ka nav un nav iespējams tos mazākos augumā dabūt priekšgalā. Viss beidzas ar to, ka tu ar savu zāles pušķi, kam pa vidu rozes un visāda citāda zaļbarība, pusstundu stāvi un pozē, smaidot kā sapīpējies bebrs, un tikmēr blakus stāvošajai čiepiņai no rokām krīt ārā puķes + garie rožu un liliju kāti duras blakusstāvošajiem ribās (vai arī kur citur, ja gribam būt pilnīgi godīgi), lai tikai visi var forši izknipsēties. Pēcāk lielākās daļa no šīm bildēm nonāk kompīšu cietajos diskos, kur tās tiek apskatītas, labi ja uz salidojumu vai, visticamāk kādā tusiņā, kad nav ko darīt un visi sasēž ap datoru paskatīties bildes. Lai vai kā - izlaidums tomēr tikai vienreiz dzīvē, un lai neoficiālā daļa izvēršas daudz, daudz labāka par oficiālo! Priekā visiem, kas svin!!!!
es tam esmu gājusi cauri veselas trīs reizes - pamatene, tehnikums, un augstskola... mani vēl tracina tie entie simti PALDIES tam, tam, tam, ak, jā, un tam un vēl sazin kam... 
