Gandrīz visi augļi nesatur taukvielas, tādēļ tiem, kuri skaita kalorijas, nav jābaidās katrā ēdienreizē apēst kādu augli. Labākais veids, kā uzsākt jaunu dienu, ir – apēst daudz augļu. Vairumu augļu var savstarpēji kombinēt, un kā uzkodas ļoti ieteicami augļu salāti. Kopā ar riekstiem vai sēklām tie būs lieliska ēdienreize, kas dos enerģiju, gan sāta sajūtu. Vairums augļu labi garšo arī kopā ar sieriem un asiem ēdieniem.
Augļi vairs nav tikai sezonas produkts: kaut gan daudzus no tiem audzē dažādās vietās visā pasaulē, ar dažādiem transporta veidiem tos iespējams ātri piegādāt. Nevajag aizmirst, ka labs vitamīnu avots ir arī žāvēti auļi.
ābols Neviens auglis nav devis ierosmi tik daudzām leģendām un mītiem kā ābols. Gadu tūkstošiem ilgi ar savu formu, skaistajām krāsām un lielisko garšu tas ir simbolizējis mūžīgo dzīvību. Ābols joprojām ir pats populārākais auglis, un nav grūti katru dienu apēst vienu augli. Līdzīgi bumbierim, nav jāmizo, jātīra vai jāizņem sēkliņas – tas vienkārši jānoskalo un jāapēd. Daudzas derīgas vielas atrodas tieši ābola miziņā, piemēram, flavonoīdi un pektīvielas. Ja padevusies liela ābolu raža, tad novietojiet ābolus tumsā un vēsumā – tā tie saglabāsies ilgāk. Vēlams katru āboli ietīt papīrā. Tos var ilgi glabāt, tāpēc tie ir izmantojami visu gadu. Ziemā un pavasarī āboli padara mūsu ēdienkarti pilnvērtīgāku. Āboli dod spēku, paildzina jaunību, palīdz cīnīties pret slimībām. Āboli aizsargā no sirds slimībām. Ābolus nevajag ēst pardaudz, bet apēdot vienu ābolu dienā – tas vairos tavu skaistumu. Ja apēdīsi par daudz ābolu tie var izraisīt sāpes vēderā, vai radīt kuņģa traucējumus. Āboli labi garšo kopā ar sakņaugiem, salātiem, sacepumos un citos maigos desertos, pat kopā ar sieru. No āboliem gatavo sulu, vīnu un degvīnu.
Citrons Citronu var izmantot ļoti daudzveidīgi. Tie ir neaizstājami gan ēdiena gatavošanā, gan cepšanā, jo izmantojams ir gan mīkstums, gan miziņa, gan sula. Augstais askorbīnskābes saturs aizkavē oksidēšanos, tādēļ daudzi sagriezti augļi un baltie dārzeņi nekļūst brūni, ja tos aprasina ar citrona sulu. Citronkokus audzē gan tropu, gan subtropu apgabalos. Koks ir diezgan liels, ar mūžzaļām, spīdīgām ādveida lapām. Augļus novāc nogatavojušos, dažreiz to miziņa ir iezaļgana, taču tas nenozīmē, ka auglis nav nobriedis. Citrona miziņa var būt plāna vai bieza, līdzena vai poraina. Tā satur aromātiskās eļļas, kas dod īpatnējo smaržu. Citrons ir lielisks C vitamīna avots. Citrons bieži tiek lietots kā piedeva dažādiem ēdieniem. Citona sula tiek pasniegta kā atspirdzinošs dzēriens gan restorānos, gan pagatavots mājās. Citronu sula uzlabo gremošanu. Citona sēkliņas palīdz cīņā pret cērmēm. Lielisks auglis cīņā pret saaukstēšanos. Citona sula dezinficē, ja ir vasaras raibumi, kuri nav vēlami, tad ar atšķaidītu citrona sulu iespējams no tiem atbrīvoties un āda kļust samtaina. Ja matus izskalo ar ūdenī pievienotu citrona sulu, tie kļūst zīdaini un viegli izķemmējami. Citrona sula palīdz arī pret blaugznām.
Apelsīns Apelsīnu koks ar zaļajām ādveida lapām ir skaists visu gadu un ir viens no senākajiem kūltūraugiem. Baltajiem zvaigžņveida ziediem ir intensīvs aromāts. Pēc tam izveidojas zaļas krāsas augļi, kas nogatavojoties kļūst kļūst oranždzelteni. Lielās apelsīnu plantācijas mūsdienās ir Vidusjūras valstīs, Floridā un Brazīlijā. Taču patiesībā apelsīnu koka vēsture sākās Āzijā pirms vairākiem miljoniem gadu, un toreizējais rūgtais, neēdamais auglis ir pārveidojies par mūsdienu saldo apelsīnu. Ķīnā apelsīns simbolizē nemirstību un veiksmi. Koks var sasniegt līdz 10 – 12 m augstumu un saražot līdz 20 000 apelsīniem gadā. Eiropā apelsīnu koks parādījās 16. gs. Vidū un sākumā tika audzēts kā krāšņaugs. Apelsīnus var iedalīt divās grupās: saldajos un rūgtajos. Ir daudzas saldo apelsīnu šķirnes. Dažam nav sēkliņu, vienām ir lieli augļi ar biezu mizu, bet citām – saldāks un sulīgāks mīkstums. Sarkanie apelsīni satur antociānus ( šo pigmentu satur arī sarkanie kāposti), un tos lieto deserta gatavošanai. Rūgtie apelsīni ir īpaši jāsagatavo, un tos izmanto galvenokārt marmelādēs, ievārījumos un želejās. Tie noder arī klasiskam ēdienam no pīles vai cita putna. Miziņu aromātisko eļļu izmanto kā garšas piedevu liķieros.
Melone Par meloņu dzimteni uzskata Āziju, kur tās augušas savvaļā jau pirms apm. 4000 gadiem, tikai to garša gan bijusi ļoti rūgta. Dažādas krustošanas būtiski uzlabojušas to salduma īpašības. Melones, līdzīgi gurķim un kabačiem, pieder pie ķirbju dzimtas un aug uz stīgojošā stublāja. Ir daudz dažādu šķirņu un lielumu melones. Dažu šķirņu melonēm mizai ir tīklveida raksts, citām miza ir pavisam gluda. Parasti miza ir cieta un izskatās skaista, iekšā ir sulīgs mīkstums ar daudz sēkliņām. Melonēs ir maz kaloriju, tāpēc šis auglis ir iecienīts. elones vislabāk ēst svaigas, vēsas, glīti sagrieztas šķēlēs, kubiņos vai apaļās lodītēs. Mazāka izmēra melones vienkārši pārgriež uz pusēm. Galdā var pasniegt ar ogām, saldējumu, sieru. Dažreiz garšu var izcelt ar sāli un pipariem.
Fizāļi Fizāļi ir mazi, apaļi, orandždzeleni augļi, kurus apņem plāns kausiņš – lapas. Augli var ēst ar visu apvalku un mazajām sēkliņām. Tā mīkstums ir sulīgs un pēc garšas mazliet atgādina nogatavojušās ērkšķogas. Ar tiem var dekorēt siera kūkas vai augļu salātus. Cits ieteikums – atlocīt lapiņas un, turot aiz tām, piemērcēt augli izkausētā šokolādē.
Reklāma
Granātābols Granātābols ir līdzīgs lielam ābolam ar cauruļveida izaugumu galā. Sarkanbrūni ādainais apvalks nav ēdams. Iekšā tam daudz rūgtu sēkliņu – no tām auglim radies nosaukums. Pārgriez augli un baudi to tieši no apvalka kā atspirdzinošu dzērienu vai arī izgreb sēkliņas un izmanto tās augļu salātos vai kā dekorējumu desertam. Pievērs uzmanību arī krāsainajai sulai, ko var piejaukt dzērieniem, tikai ņem vērā, ka šīs sulas radītie traipi nav īztīrāmi! Granātābola saldskābo garšu un skaistās krāsas var izmantot par pamatu marinādēm un mērcēm medījumam. Granātāboli neder jūtīgiem cilvēkiem, jo var radīt dedzināšanu un pat kuņģa traucējumus. Granātābolu nevajag lietot, ja tev ir gastrīts vai problēmas ar zarnām! Granātābola dzimtene ir Persija, un tam ir nozīmīga loma musulmaņu virtuvē. Lielā sēkliņu skaita dēļ tas kopš neatminamiem laikiem ir bijis auglības simbols.
Aprikoze Aprikoze ir viegli pūkains apvalks, un tā izskatās gandrīz kā mazs persiks. Tās mīkstums ir salds un jauki smaržo, taču nav tik sulīgs kā citiem kauleņiem. Termiski neapstrādāts aprikozes kauliņš ir indīgs. Specifisku garšas īpatnību izcelšanai apstrādātu kauliņu izmanto, piemēram, Amaretto liķierī, ievārījumos un tortēs. Aprikožu dzimtene ir Ķīna, kur tās augušas savvaļā tūkstošiem gadu ilgi. Aleksandrs Lielais atveda tās uz Dienvideiropu, un 16. gs. Eiropieši tās veiksmīgi sāka ieaudzēt. Tā kā aprikozes ir ļoti jūtīgas pret ilgu transportēšanu, ne vienmēr veikalos var nopirkt svaigus augļus. Parasti tās pārdod žāvētas vai konservētas.
banāni Banāns ir daudzgadīgs tropu lakstaugs. Parasti Indijas un Ķīnas banānus lieto uzturā. Kaut arī banāns pēc būtības ir sātīgs un barojošs, tie nekad neizraisa liekā svara problēmas. Banāns satur cieti apmēram no 10 - 20 procentu, kas nogatavojoties pārvēršas cukurā. Banāns satur C, A,B1, B2, B6, PP vitamīnus. Banāni nomierina un ir ieteicami pirms gulētiešanas, jo veicina miega hormonus. Banāni satur dzelzi, nātriju, kāliju, kalciju un magniju. Nav ieteicams slimniekiem, kas pārcietuši infarktu vai insultu, jo banāni sabiezina asinis. Banāni veicina gāzu uzkrāšanos kuņģī un apgrūtina žults izdalīšanos. Banāni satur tonizējošu vielu -efedrīns. Efedrīns stimulē centrālo nervu sistēmu.
Reklāma
Mellenes 100 g melleņu satur 43 kilokalorijas, 1 g olbaltumvielu, 10 g ogļhidrātu. Mellenes satur antioksidantus - tie cīnās pret brīvajiem radikāļiem. Mellenes ārstē sirds slimības, cīnās pret vēzi, uzlabo smadzeņu darbību un mazina stresu, ārstē nierakmeņu slimības, uzlabo redzi (īpaši uzlabo redzi tumsā). Mellenes labvēlīgi ietekmē aknu darbību un kuņģa darbību. Tās palīdz hroniska klepus un plaušu slimību ārstēšanā. Mellenes palīdz cīnīties ar novecošanos, kuras simptomi ir atmiņas zudumi, muskuļu nespēks, redzes un koordinācijas traucējumi. Mellenes satur C, K , A, E, B vitamīnus Mellenes satur mangānu, cinku (veicina asinsrades procesus), kāliju( kaulu stiprumam un attīstībai, nervu sistēmas darbībai), pektīnus(neitralizē toksīnus, pretiekaisuma iedarbība), dzintarskābi (nodrošina asinsvadu sieniņu elastību). Kaltētas mellenes – uzlabo gremošanas trakta darbību. Kaltētas ogas ieteicami lietot uzturā pie gastrīta, smadzeņu iekaisuma un mazasinības. Kaltētas mellenes izvada toksiskas vielas no organisma. Kaltētu ogu novārījumu lieto pret caureju(svaigas ogas var radīt pretēju efektu). Melleņu sula ir ļoti veselīga, tā stiprina organismu. Melleņu sula ir vērtīga pārtikas krāsviela. Melleņu lapas satur augu valsts izcelsmes insulīnu, kas mazina risku saslimt ar cukura diabētu. Rudenī, kad mellenes ir pieejamas mežos vai iespējams tās iegādāties, nepieciešams apēst 50 gramus melleņu dienā.
Kivi Kivi dzimtene – Ķīna. Vēlāk kivi audzē Jaunzelandē. Nevelti kivi tiek dēvēts par – ķīniešu ērkšķogu, vēlāk Jaunzelandē to nodēvēja par kivi – par godu Jaunzelandes nacionālajam putnam. Mūsdienās kivi audzē gan Itālijā, gan Francijā, gan Čīlē, gan Japānā un, protams, Jeruzalemē. Zem pūkainā, gaišbrūnā kivi apvalka slēpjas skaists dzeltena vai zaļa mīkstuma raksts. Mīkstuma garša ir diezgan maiga, taču atspirdzinoša. Ja brokastīs nav vēlmes ēst olas, tad olu trauciņā var ielikt kivi. Kivi ir ļoti labs kālija, magnija, vara un fosfora avots. Kivi ir arī labs šķiedrvielu avots, kas palīdz samazināt holesterīna līmeni asinīs. Šķiedrvielas palīdz izvadīt kaitīgās vielas, notiek organisma attīrīšanās process. Kivi satur C vitamīnu vairāk nekā apelsīni. Zaļš kivi satur enzīnus, kas ļauj ļoti ātri nogatavotues citiem augļiem, ja tos ieliek vienā traukā ar kivi. Šo enzīnu dēļ ar augļiem iespējams mīkstināt gaļu. Taču kivi saldējums neizdodas, jo šo enzīmu dēļ piena produkti savelkas un neļauj želantīnam sastingt. Kivi nav ieteicams lietot cilvēkiem, kam ir nierakmeņi vai žultsakmeņi.
