Tā sasodītā ikdienas steiga tā visu bojā, ka cilvēki pat aizmirst paši par sevi - kāpēc tu nesmaidi, kāpēc tu nejūti dzīves prieku? Jo tam neatliek laika, jāskrien uz darbu, darba sanāksme, jāvada projekts, jāskrien bērnam pakaļ uz bērnu dārzu, jānomaina mašīnai riepas, jāuztaisa vakariņas, utt,utt - ikdiena,steiga..
Kad tu pēdējo reizi sajuti savā sirdī patīkamu siltumu, ka esi iepriecinājis sevi un kādu citu un ļāvis, lai kāds iepriecina tevi, tā no sirds?
Cik gan daudz laba mēs darītu, ja mums atliktu laika viens otram tikai no sirds pasmaidīt, novēlēt jauku dienu, pavaicāt kā klājas un arī apskaut, tas neprasa daudz, bet spēj radīt tik neaprakstāmu sajūtu tam cilvēkam, kam varbūt tajā brīdī ir skumji, kas ir nodevies tikai un vienīgi ikdienas rūpēm un aizmirsis kā tas ir, piesēst un nopūsties aiz labsajūtas.. un tikai mēs paši varam padarīt savas un citu dzīves kaut drusku piepildītākas un siltākas.. 
Mēs varam dāvāt prieku, laimi, mīlestību, kapēc, gan to slēpt un turēt sevī, ja mēs varam likt citiem smaidīt un justies piepildītiem.. 
