Iedomājies, cik slikti tu justos, uzzinot, ka netīšām esi kādu apēdis? Turklāt gadiem ilgi...
Iedomājies, cik slikti tu justos, uzzinot, ka netīšām esi kādu apēdis? Turklāt gadiem ilgi...
Vīrs vārdā Rodžers Viljamss bija tas, kurš dibināja Rodas salu. Lai gan viņš paveica šo labo darbu, tomēr 1683.gadā, kad viņš nomira, neviens īpaši necentās viņu pienācīgi apglabāt. Viņu un viņa sievu gluži vienkārši ielika zārkos un apraka. Kapakmeni uzlika parastāko, kāds vien var būt.
Bija jāpaiet gandrīz 200 gadiem, lai kāds saprastu, ka tā nu vis to lietu nevar atstāt un ka Viljamsu pāri vajadzētu pienācīgi apbedīt. 1860.gadā tika nolemts zārkus atrakt. Pa šo nepilno 200 gadu laiku tieši virs abu Viljamsu zārkiem bija izaugusi ābele..
Atrokot zārkus, pavērās dīvains skats. Ābele savas saknes bija iedzinusi tieši zārkā. Viena no saknēm bija ienākusi zārkā vieta, kur būtu jābūt Rodžera galvai, iegājusi krūšukurvī, turpinājusi savu ceļu pa mugurkaulu uz leju, sasniedzot kājas, tā bija sadalījusies 2 daļās, turpinot savu ceļu pa katru no kājām, un iznākot ārā pēdās. Sakne joprojām atradās zārkā.
Ābele bija ‘’apēdusi’’ Rodžeru un viņa sievu un no uzņemtajām barības vielām ražojusi neparasti gardos ābolus, ar kuriem vietējie visus šos gadus bija mielojušies. Vietējiem iedzīvotājem nācās sadzīvot ar domu, ka viņi visi, pašiem to nezinot, bija piedalījušies sava štata dibinātāja apēšanā.
Tā kā ķermeņa nebija, par sava veida Rodžera Viljamsa ‘’līķi’’ tika uzskatīta šī sakne. Sakne tika izraktā ārā un nodota Rodas salas vēstures muzejam, kurā tā atrodama joprojām.
Kaut kad padomju laikos vienu bomzi esot dzēris un ar viņu mazgājies viss Vecmilgrāvis, un neko. Bijis ielīdis maģistrālajā trubā, un nav skaidrs, vai dzīvs, vai beigts tur iemetināts iekšā. kaut kad novēršot avārijas sekas viņa atliekas atraduši. Man bija spēcīgs šoks toreiz, kad man to pastāstīja, jo reizēm mēdzu ciemoties tur pie radinieces.
Kas var but labaks - ne tikai dzives laika kadam but noderigs un vajadzigs - bet ari pec naves kadu vel iepriecinat
Nu...ja parēķina cik tūkstošgades bijuši kari un slimības, līķu jūras tika apraktas zemē bez jebkādas cieņas, aizmirsti vecie kapi, kuriem uzbūvē pāri ceļus un dārzus.....cilvēki būsim reāli mēs ēdam uz visādiem līķiem un izdalījumiem augušas lietas Un ļoti sēēēēn.
Sūd* ir Latvijas zelts, bez tā nekas neaug.
Nezinu ka citiem bet TA dzivot man patik visvairak Ķikstet , gauzties , zagt , krapties , apskaust , lamaties - protam mes visi bet vienkarsi pasmaidit , jeb pateikt labdien un paldies , vajag ipašu talantu
Vēj'tēv, Vēj'tēv, kā tu esi pārvērties!