Viktorijas laika roboti – tvaika cilvēki0

Mehāniskajam cilvēkam viss, pat seja, bija izveidota no metāla, bet ķermenis bija nokrāsots melnā krāsā. Ekstraordinārajam mehānismam bija pāris it kā izbijušās acis un milzīga smīnoša mute. Degunā tam bija ierīce, kas atgādināja lokomotīves svilpi, pa kuru nāca ārā tvaiks. Tur, kur cilvēkam ir krūtis, viņam bija tvaika katls ar durtiņām malkas iemešanai.” Divas viņa rokas turēja virzuļus, bet masīvo garo kāju pēdas bija apkaltas ar asiem dzelkšņiem, lai novērstu slīdēšanu. Mugursomā uz muguras tam bija virzuļi, bet uz kakla iemaukti, ar kuru palīdzību vadītājs varēja vadīt Tvaika Cilvēku. Pa kreisi bija aukla, ar kuru varēja kontrolēt svilpi degunā. Labvēlīgos apstākļos tvaika cilvēks varēja attīstīt ļoti lielu ātrumu.” Pēc aculiecinieku liecībām, pirmais Tvaika Cilvēks varēja kustēties ar ātrumu līdz 30 jūdzēm stundā (apmēram 50 km/h), bet furgons, kas bija sajūgts ar šo mehānismu, kustējās tikpat stabili, kā dzelzceļa vagons. Vienīgais trūkums bija nepieciešamība pastāvīgi vadāt līdzi milzīgu daudzumu malkas, jo „barot” Tvaika cilvēku nācās nepārtraukti. Spriežot pēc visa, kļuvis bagāts un ieguvis izglītību, Džonijs Breinerds gribēja uzlabot savu izgudrojumu, bet tā vietā 1875. gadā pārdeva patentu Frenkam Rīdam–vecākajam (Frank Reade). Un jau pēc gada Rīds izveido savu Tvaika Cilvēka uzlaboto versiju – Steam Man Mark II.

Otrais „lokocilvēks” bija par pusmetru garāks (3,65 metri), ieguva lukturus acu vietā, bet izdegušās malkas pelni krita zemē pa speciāliem kanāliem kājās. Tāpat, pateicoties īpašai virzuļu sistēmai, izdevās palielināt abu kāju jaudu un samazināt visas konstrukcijas svaru, tā panākot Mark II ātruma būtisku uzlabošanos – līdz pat 50 jūdzēm stundā (ap 80 km/h). Neskatoties uz acīmredzamo otrās versijas Tvaika Cilvēka panākumiem, Frenks Rīds vecākais vīlās tvaika dzinējos kā tādos, tāpēc pameta šo projektu un pārslēdzās uz elektriskajiem modeļiem. Tomēr 1876. gada februārī sākas darbs pie Steam Man Mark III – Frenks Rīds seniors saderēja ar Frenku Rīdu junioru, savu dēlu, ka otro Tvaika Cilvēka modeli būtiski uzlabot nav iespējams.

Un jau 1879. gada 4. maijā, pulcējoties nedaudz ziņkārīgajiem, Rīds–jaunākais demonstrēja Mark III. Par šī notikuma nejaušu liecinieku kļuva Ņujorkas žurnālists Luijs Senarens (Luis Senarens). Viņa izbrīns bija tik liels, ka viņš kļūst par Rīdu ģimenes oficiālo biogrāfu. Liekas, ka Senarens nebija gluži objektīvs biogrāfs, jo vēsture tā arī noklusē, kurš tad no Rīdiem uzvarēja derībās. Toties ir zināms, ka līdztekus trešajam Tvaika Cilvēkam tēvs un dēls izveidoja arī tvaika zirgu (Steam Horse), kurš ātrumā pārsniedza abus Mark’us.

Tā vai citādi, jau tajā pāšā gadā abi Frenki Rīdi neatgriezeniski novērsās no tvaika darbināmiem mehānismiem un sāk strādāt ar tajā laikā jaunmodīgo elektrību. Turpinot iesākto tradīciju, bija tikai loģiski gaidīt no Rīdiem nākošo „cilvēku” – par tādu kļuva Elektriskais Cilvēks (Elektric Man), kura izmēģinājumi notika 1885. gadā.

Tagad jau ir grūti tikt skaidrībā, uz kāda principa darbojās Elektriskais Cilvēks, kāda bija viņa jauda un ātrums. Brīnumainā kārtā saglabājušās ilustrācijās mēs redzam, ka mašīnai bija diezgan spēcīgs prožektors, bet ar ienaidniekiem varēja tikt galā elektriskie lādiņi, kuri tika raidīti no Cilvēka acīm. Visticamāk, barošanas avots atradās ar sietu pārklātajā furgonā. Pēc analoģijas ar Tvaika Zirgu tika izveidots arī Elektriskais Zirgs (Electric Horse).

Vairāk gan par Rīdu ģimeni praktiski nekas nav zināms, kaut gan dažus faktus par viņu biogrāfiju var atrast šeit. Kā jau tika minēts iepriekš, visvairāk informācijas Pols Ginans un Anina Beneta apkopoja par robotu Boilerplate, kuru izveidoja profesors Arčijs Kempions (Archie Campion). Kempions piedzima 1862. gada 27. novembrī un jau no pašas mazotnes bija ārkārtīgi ziņkārīgs bērns ar interesi par itin visu. Kad 1871. gadā Korejas karā gāja bojā Arčija māsas vīrs, jaunais cilvēks bija šokēts. Tiek uzskatīts, ka tieši tad Kempions uzstādīja sev mērķi atrast risinājumu risināt konfliktus bez cilvēku nogalināšanas. Arčija tēvs, Roberts Kempions (Robert Campion), vadīja pirmo kompāniju Čikāgā, kas izgatavoja skaitļošanas iekārtas – nenoliedzami, tas zināmā mērā noteica izgudrotāja nākotni. 1878. gadā jaunietis iestājās darbā Čikāgas telefona kompānijā (Chicago Telephone Company), kur gūst zinātniski tehnisko pieredzi. Pēc laika Arčija talanti sāk dot labu un stabilu peļņu. 1882. gadā viņš saņem daudzus patentus saviem izgudrojumiem – sākot ar cauruļvadu aizvērtņiem un beidzot ar daudzpakāpju elektriskajām sistēmām. Jau tikai trijos nākamajos gados licenžu prēmijas no Westinghouse Electric kompānijas padara Arčiju Kempionu par miljonāru. Tieši ar šiem miljoniem kabatā 1886. gadā izgudrotājs pēkšņi pārvērtās par vientuļnieku. 1888. gadā viņš nopirka mazu laboratoriju un uzsāka darbu pie Boilerplate izveidošanas.

No 1888. līdz 1893. gadam par Kempionu nekas nebija dzirdams, līdz viņš pats pēkšņi paziņoja par sevi, piesakoties dalībai Starptautiskajā Kolumbijas izstādē (1893 World’s Columbian Exposition). Neskatoties uz plašo reklāmas kampaņu – robots kopā ar tā radītāju 1901. gadā veica reklāmas ceļojumu apkārt pasaulei (1901 World Circumnavigation) – materiāli par izgudrotāju un tā robotu ir saglabājušies ārkārtīgi maz. Pēdējā informācija par Boilerplate ir datēta ar 1918. gadu. Pats Kempions nomira turpat, kur piedzima: Čikāgā, Ilinoisas štatā, 1938. gada 30. oktobrī. Jau tika atzīmēts, ka Boilerplate bija paredzēts kā līdzeklis, lai bez asinīm atrisinātu bruņotos konfliktus – citiem vārdiem sakot, tas bija mehāniskā zaldāta prototips. Kaut arī robots bija uzbūvēts tikai vienā eksemplārā, viņam bija atliku likām iespējas pierādīt savu pamatfunkciju – Boilerplate ne vienu reizi vien piedalījās kaujas darbībās. Tiesa gan, kad robotu gribēja izmēģināt agresīvā apkārtējā vidē, bija paredzēts 1894. gadā to nogādāt uz Antarktīdu, tomēr līdz dienvidpolam ekspedīcija netika, jo burukuģis Euterpe iestrēga ledū un nācās atgriezties. Kad 1898. gadā Savienotās Valstis pieteica karu Spānijai, Arčijs Kempions to uztvēra kā iespēju demonstrēt sava radījuma kaujas spējas praksē. Izmantojot Teodora Rūzvelta (Theodore Roosevelt) vājību pret jaunām tehnoloģijām, Kempions to pierunāja ieskaitīt robotu brīvprātīgo vienībā. 1898. gada 24. jūnijā mehāniskais kareivis pirmo reizi piedalījās cīņā, uzbrukuma laikā liekot pretiniekam panikā bēgt. Boilerplate izgāja visu karu līdz pat miera līguma parakstīšanai Parīzē 1898. gada 10. decembrī.

Pēc tam 1904. gadā sākās krievu-japāņu karš, no 1916. gada robots piedalījās Meksikas kampaņā pret Pančo Villa (Pancho Villa) – ir saglabājies aculiecinieka Modesto Nevaresa (Modesto Nevares): stāsts: „Pēkšņi kāds iekliedzās, ka pilsētas ziemeļos ir saņemts gūstā kāds amerikāņu kareivis. Viņu veda uz viesnīcu, kur bija izvietojies Pančo Villa. Man bija iespēja pārliecināties, ka dīvaināku zaldātu es nekad dzīvē nebiju redzējis. Šis amerikānis vispār nemaz nebija cilvēks, jo tas bija izgatavots pilnībā no metāla, bet augumā tas pārsniedza jebkuru zaldātu vismaz par galvas tiesu. Uz pleciem tam bija uzmesta sega, lai no tālienes tas izskatītos kā parasts zemnieks. Vēlāk es uzzināju, ka sargi bija centušies apturēt šo metālisko figūru ar šaušanu, bet lodes šim gigantam bija kā moskīti. Tā vietā, lai viņš uzsāktu pretdarbību, šis zaldāts vienkārši palūdza aizvest to pie līdera.” 1918. gadā, Pirmā Pasaules kara laikā Boilerplate tika nosūtīts ienaidnieka aizmugurē ar speciālu izlūkošanas misiju. No uzdevuma tas neatgriezās, kā arī neviens to nekad vairs netika redzējis. Liekas, pēdējais no Viktorijas laika robotu izgudrotājiem bija Luiss Filips Perjū (Louis Philip Perew) no Tonavandas (Tonawanda) pilsētiņas Ņujorkas tuvumā. Šis konstruktors XIX gadsimta 90-to gadu beigās uztaisīja Automātisko Cilvēku (Automatic Man). Viss sākās no maza darbojoša apmēram 60 cm augsta modeļa. Ar šo paraugu Perjū klauvēja pie visu bagāto cilvēku durvīm, cenšoties dabūt finansējumu pilnizmēra eksemplāram. Ar saviem stāstiem viņš centās rast iespaidu uz „naudas maisiem” – soļojošs robots tiks tur, kur netiek neviens transportlīdzeklis uz riteņiem, soļojoša kaujas mašīna var būt kā neievainojams kareivis utt. Beigu beigās Perjū izdevās pārliecināt biznesmeni Čārlzu Tomasu (Charles A. Thomas) no Klīvlendas, ar kuru kopā tie nodibināja United States Automaton Company. Darbi tika veikti ārkārtīgā slepenībā un tikai tad, kad viss bija pilnībā gatavs, Perjū nolēma parādīt savu garadarbu plašākai publikai. Izstrāde tika pabeigta 1900. gada vasarā un jau oktobrī ar to tika iepazīstināta prese, kas tūdaļ Perjū nosauca par Frankenšteinu no Tonavandas (The Frankenstein of Tonawanda): „Šis gigants no koka, kaučuka un metāla, kurš iet, skrien, lec un runā – praktiski it visā precīzi atdarina cilvēku.”