Automātiskais cilvēks bija 7 pēdas un 5 collas garš (2,25 metri), apģērbts tas bija baltā uzvalkā, nēsāja gigantiskus apavus un attiecīgu cepuri – Perjū centās panākt maksimālu līdzību un pēc aculiecinieku teiktā, visreālistiskāk izskatījās mašīnas rokas.
Cilvēka āda, lai atvieglotu konstrukciju, bija izveidota no alumīnija, bet pati figūra balstījās uz tērauda struktūras. Pats par sevi saprotams, barošanas avots bija akumulatoru baterija. Operators sēdēja aizmugurē furgonā, kas savienojās ar figūru ar nelielu metāla caurulīti puscollas diametrā.
Cilvēka demonstrācija presei notika lielā izstāžu zālē Tonavandā. Pirmās robota kustības radīja vilšanos publikā – soļi bija saraustīti, mašīnā kaut kas trokšņoja. Tomēr kad Perjū izgudrojums iestrādājās, tā gaita kļuva līgana un praktiski bez trokšņa.
Cilvēka-mašīnas izgudrotājs paziņoja, ka robots var iet diezgan ātrā tempā gandrīz neierobežotu laiku, bet figūra dziļā skaidrā balsī pēkšņi pateica pati par sevi: „Es taisos aiziet no Ņujorkas līdz Sanfrancisko”. Skaņa nāca no ierīces, kas bija Cilvēka krūtīs.
Pēc tam, kad mašīna, kas vilka aiz sevis vieglo furgonu, veica vairākus apļus pa zāli, izgudrotājs tās ceļā nolika baļķi. Robots apstājās, nokoncentrēja skatienu uz šķērsli, it kā apdomātu situāciju, un apgāja šķērslim apkārt.
Perjū paziņoja, ka Automātiskais Cilvēks var diennaktī veikt 480 jūdzes (772 km), kustoties ar vidējo ātrumu 20 jūdzes stundā (32 km/h). Pēc izgudrotāja aplēsēm, robota minēto distanci tas veiktu tikai par 38 stundām vēlāk, nekā pats ātrākais vilciens!
