Māņticība viduslaikos bija obligāta. Visiem zināms, ka Eiropā tumšajos viduslaikos raganas lidoja uz slotaskātiem, cilvēki atvēma krupjus un tārpus, cilvēkos iemiesojās sātans. Neticēt spokiem, raganām, nešķīstiem gariem un viņu virspavēlniekam – sātanam nozīmēja apšaubīt katoļu baznīcas autoritāti, jo baznīca atzina ļauno garu esamību.
Ātri varēja nokļūt aizdomās, ka tā pinas ar ļauniem gariem no laba prāta, ka viņa ir ragana. Tādā gadījumā viņu agri vai vēlu aprija uguns sārts. //Diezgan skarbi...
Patiesība slēpjas haluciogēnos. Bet nav gluži tā, ka šie stāsti ir izdomājumi. Tā laika cilvēki to patiešām redzēja un izjuta, bet tam savukārt ir savs izskaidrojums. Tas viss izklausās pēc apreibinošu vielu izraisītām halucinācijām. Izrādās paši zemnieki haluciogēnus ražojuši paši, pie tam masveidā, un lietoja uzturā gadsimtiem ilgi, paaudžu paaudzēs, tikai neapzinoties cilvēku halucinācijas bija līdzīgas šīm- kaimiņiene lidinājās uz slotas kāta, rēgojās dēmoni, pie bērniem nāca Svētais Gars.
Taču bagātajiem cilvēkiem nebija “vīziju”, jo tie ēda baltmaizi.
Baznīca savukārt visādi centās uzturēt šo tautas fantāziju un ar spīdzināšanu piespieda nevainīgas sievietes, retāk vīriešus, atzīties, ka viņi nodarbojas ar buršanu. Tikt nodēvētai par raganu un burvi tad nozīmēja drošu nāvi inkvizīcijas spīdzināšanas laikā vai arī sadegot uz sārta.
Pāvesta Inocenta III laikā sākas ķeceru vajāšana un parādās pirmā inkvizīcija - viduslaikos, ja kāds labprātīgi neatzinās, tad atzīšanos panāca ar inkvizīciju (spīdzināšana). Vislielākais upuru skaits ir sieviešu vidū - raganas parasti sadedzināja (pēdējo raganu sadedzināja 17.gs.). Tam par iemeslu varētu būt bailes no sievietes (kādā veidā viņa spēj dzemdēt citu cilvēku.
Vidusslaiku noteikumi bija dziegan skarbi. Burtiski mēs varētu pat neēdot šo maizi ar haluciogēniem pateikt, ka kaimiņiene vai ļaunākā ienaidniece ir ragana. Un tad viņu arī sadedzinātu...