Kādas ambīcijas, kādi draugi? 
Par visu pēc kārtas:
1. `Draudzība`, cik nu to par tādu var nosaukt, bija pārējo, `normālo valstu` gluži vienkārši abas valstis - gan Vācija, gan PSRS starptautiskās sabiedrības acīs bija autsaideri. Līdz ar to bija tīri loģiski, ka tās meklēja (un atrada) pragmatiskas sadarbības iespējas, par spīti ideoloģiskajām pretrunām un to, ka abas puses lieliski zināja, ka agrāk vai vēlāk nāksies karot. Paskatieties filmu `Ja nu rītā būs karš` (1938), tur potenciālais agresors, pret kādu gatavojās karot PSRS, ir parādīts pietiekoši nepārprotami.
2. Molotova - Ribentropa pakts jeb Austrumeiropas sadalīšana bija ne tik daudz kaut kādu tur `ambīciju apmierināšana`, cik šaha figūru novietošana uz lielās spēles galdiņa pirms īsā kara. Pa lielam, tā bija vienošanās abu valstu starpā, ka tās noteikti karos, bet, lai karu sāktu izdevīgos apstākļos - pēc iespējas tālāk no savām ĪSTAJĀM robežām, Poliju sadalīja uz pusēm, tādējādi izvairoties no iespējas, ka pretinieks paņem VISU Poliju un sāk karu jau daudz tuvāk pretinieka galvaspilsētai.
Tā, piemēram, kad vācieši sāka operāciju `Barbarossa`, viņam vajadzēja aptuveni divas nedēļas, lai nonāktu līdz vecajai Polijas-PSRS robežai. Ja pieņemam, ka vācieši būtu Poliju savākuši vieni paši, un PSRS būtu godīgi stāvējusi malā un skatījusies, tad analogos apstākļos vācieši 2 nedēļas pēc kara sākuma jau stāvētu Maskavas pievārtē. A tā, atlikušo ceļu no vecās robežas līdz Maskavai, kas kilometros bija stipri līdzīgs ceļam no jaunās robežās līdz vecajai, vācieši vairs veica nevis 2 nedēļās, bet četros mēnešos. Kuru laikā PSRS samobilizēja miljoniem cilvēku un uzblieza jaunas armijas sakauto vietā. Var, protams, moralizēt par Molotova-Ribentropa pakta ētiski-tiesiskajiem aspektiem, bet nevar noliegt, ka tas palīdzēja PSRS izvairīties no sakāves vienos vārtos operācijā `Barbarossa`.
Par bildēm un notikumu aprakstu Brestā +
