VEF ēku pirmsākumi meklējami 1887. gadā, kad montāžas firmas īpašnieks un vairāku Berlīnes elektrotehnisko firmu pārstāvis Henrihs Detmans iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu Rīgā, Pleskavas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 214). No 1888. gada firmu dēvēja par Krievu-Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu. Šajā rūpnīcā, piemēram, tika izgatavota Rīgas Politehnikuma (tagad Latvijas Universitāte) elektrotehniskās laboratorijas aparatūra. Rūpnīcā izgatavoja arī pirmo dinamomašīnu, kas tika uzstādīta Šmita cementa fabrikā Rīgā.
1896. gadā Detmans uzbūvēja rūpnīcas vadības ēku, tā saglabājusies līdz mūsdienām. Līdz 1914. gadam tika uzbūvēti vēl 4 korpusi. Galvenā korpusa fasādes nišā starp divām kolonnām tika novietota Augusta Šolca darinātā Zeva skulptūra.
Laika gaitā mainījās rūpnīcas īpašnieki un, līdz ar to, arī nosaukumi:
* 1898. g. - krievu elektriskā biedrība "Unions"
* 1904. g. - vācu firma AEG
* 1905. g. - krievu akciju sabiedrība "Vispārējā elektrības kompānija".
Uzņēmums izgatavoja elektroaparatūru kara kuģiem.
1915. gadā, līdz ar vācu armijas tuvošanos Rīgai, daudzi rūpniecības uzņēmumi tika evakuēti uz toreizējās Krievijas vidieni. Vispārējās elektrības kompānijas iekārtu evakuācijai bija nepieciešami 1470 vagoni. Lielāko daļa iekārtu un aptuveni 3000 darbinieku ar ģimenēm evakuēja uz Harkovu. Rūpnīcas pēctecis Harkovas elektromehāniskā rūpnīca darbojas vēl šodien.
Par VEF pirmsākumu tiek uzskatīts 1919. gada aprīlis, kad Rīgas vecās pasta ēkas (tag. Radio ielā) pagrabstāvā tika ierīkotas Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, kas veica sakaru aparatūras remontu. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem - kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas tika pārceltas uz Slokas ielu 16, bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" - uz tukšajiem bijušā "Uniona" korpusiem.
1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF). Tolaik VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu - remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un pat sporta lidmašīnas. Tika arī samontētas 6 automašīnas, nemaz nerunājot par elektrotehniku, kas tika ražota Padomju armijai.
Pasaules tirgu bija iekarojis mini fotoaparāts Minox. 30. gadu beigās ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātu un 400 telefona centrāļu.
Otrā Pasaules kara laikā rūpnīca bija izlaupīta un izpostīta, katlu māja un vairāki korpusi bija uzspridzināti. Pēc kara rūpnīca tika atjaunota un strauji attīstījās. 20. gadsimta 60. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. Tolaik katri divi no trim telefona aparātiem Padomju Savienībā bija ražoti VEF. Populāri bija arī tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 70. gados - "VEF".
1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīca tika reorganizēta.
Šodien visas vecās rūpnīcas telpas ir pamestas jau daudzus gadus. Kā arī vecās telpas tikušas izdemolētas. Visa ēka lielākā daļa korpusu ir uz sabrukšanas robežas. Vecajās rūpnīcas telpās nekas vairāk netiek ražots, pašlaik vecajās rūpnīcas telpās sāk ievākties dažādi uzņēmēji un sāk iznomāt biroja telpas. Lielāko daļu veco rūpnīcas teritoriju aizņem lielveikals ”Domina” šis lielveikals ir uzcelts un bijušās VEF teritorijas un aizņem samērā palielu daļu no visas teritorijas. Domina izmanto apmēram 1/5 daļu VEF teritorijas. Pārējā VEF teritorijā ir ievākušies dažādi citi uzņēmēji.
Pašlaik VEF ir apvienojies ar Radiotehniku un vēl turpina strādāt – protams mazākās un nesalīdzinoši šaurākās telpās. Protams, jāatzīmē, ka „VEF Radiotehnikas RRR” akustiskās iekārtas nav gluži tās pēdējās un ir labi atzītas gan Baltijas, gan Vācijas un Somijas tirgū. Ja kādreiz VEF aizņēma veselu teritoriju tad tagad VEF aizņem labi ja samērā nelielu mazu ēku. Ražošana, protams, krasi ir kritusies salīdzinoši ar tiem ražošanas apgriezieniem kas bija kādreiz. Ja kādreiz VEF saražoja tehniku simtos tad tagad tā tiek saražota labi ja desmitos.
Varētu pat teikt, ka no šīs kādreizējās rūpnīcas ir saglabājušās vecas leģendas un pašu rūpnīcu ieskauj dažādi veci nostāsti.
