Katrai pilsētai ir sava pazīšanās zīme - ģerbonis. Nereti pilsētas iedzīvotāji ar to tik ļoti saraduši, ka pat neaizdomājas par šī simbola rašanās apstākļiem vai simbolisko nozīmi. Šoreiz pastāstīšu jums par Valmieras ģerboņa vēsturi.
Valmieras ģerbonis0
27
0
Valmierai kā vienai no vecākajām Latvijas pilsētām jau 1323. gadā bijis savs maģistrāts, tomēr līdz šim vecākais pilsētas zīmoga nospiedums saglabājies tikai no 16. gs. sākuma. Zīmoga, kas apstiprina kādu 1524. gada dokumentu, centrā redzama ar saknēm izrauta liepa, kuras apakšējos zaros lapu vietā abpus stumbram iekārts pa vairodziņam ar Vācu ordeņa Livonijā krustu. Ap šo attēlu uzraksts: «S'CIVITATIS. DE. WOLDE-MER». Pēc šī zīmoga tomēr nevar pateikt, kad liepa kā heraldiskais simbols parādās pilsētas ģerbonī, kā arī ar ko tā saistāma.
Būtiskas izmaiņas pilsētas ģerbonis piedzīvoja zviedru valdīšanas laikā. Drīz pēc Valmieras iekarošanas 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs pilsētu atdāvināja valsts kancleram Akselam Uksenšternam. Šīs ievērojamās zviedru dzimtas rokās tā palika vairāk nekā pusgadsimtu. Uksenšternu (Oxenstierna) uzvārds, kas burtiski nozīmēja «vērša piere», bija ietekmējis dzimtas ģerboņa izveidi. Valmieras ģerbonī tika apvienoti dzimtas un agrākā pilsētas ģerboņa elementi.
Uksenšternu dzimtas ģerboņa aprakstā teikts, ka tas sastāv no sarkanas vērša pieres zelta laukā. Tāpēc pilsētas agrākajos zīmogos tēlotā liepa, nu jau bez vairodziņiem, sakņojās Uksenšternu ģerboņa vērša pierē. Valmiera šo ģerboni pamatā saglabāja arī pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā 18. gs. sākumā. 1788. gada 4. oktobrī ķeizariene Katrīna II apstiprināja Rīgas, Rēveles un Viborgas guberņu pilsētu ģerboņus. Apstiprinātā Valmieras ģerboņa aprakstā norādīts: «Zelta laukā vērša galva, no kuras iznāk ozols». Iespējams, ka iepriekš ģerboņa aprakstā nebija precīzi minēta un arī zīmējumā attēlota liepa, tādēļ vērša pierē sakņotais koks tika pārveidots par ozolu. Netika dots arī ģerboņa elementu detalizēts krāsu apraksts. Zīmogos dažkārt redzams, ka koka stumbra kreisajā pusē ir nolauzts zars. Šis nolauztais zars bijis sastopams jau 16. gs. otrās puses Valmieras zīmogā. Cara valdīšanas laikā, kā ari pirmajos gados pēc Latvijas valsts nodibināšanas Valmieras pašvaldības zīmogos attēlotais koks vēl skaidri neliecina, ka tā ir liepa. Savukārt 1908. gadā baltvācu vēsturnieks K. Metigs publicējis krāsainu Valmieras ģerboņa rekonstrukciju, kurā nepārprotami zīmētas liepas lapas.
Pirmajos valsts neatkarības gados Valmiera, tāpat kā citas pilsētas, nereti zīmogu veidā vēl izmantoja veco ģerboni. Tomēr aktuāls bija kļuvis jautājums par vienotas heraldiskās sistēmas izveidi un līdz ar to arī jaunu ģerboņu apstiprināšanu. Savas darbības sākumposmā Heraldiskā komiteja galveno vērību veltīja pilsētu ģerboņu izstrādāšanai atbilstoši nacionālās valsts interesēm. Valmieras pilsētas valde vēl pirms Heraldiskās komitejas darbības uzsākšanas bija nolēmusi izgatavot jaunu ģerboni un tā projektu pasūtījusi māksliniekam Reinholdam Kasparsonam. Šajā ģerbonī uz uzlecošas saules fona bija tēlots teiksmainais Zilais kalns ar ozolu un upura uguni zem tā. Kalna apakšdaļā izvietotas trīs vārpas. Heraldisko komiteju neapmierināja Kasparsona projekts un tā ieteica ģerboņa zīmējumā atteikties no upura uguns un saules. Pēc labojumu izdarīšanas Valmieras ģerboņa apraksts skanēja: «Sudraba laukā zaļš kalns, kura galotnē zaļojošs ozols. Kalna piegāzē trīs zelta kviešu vārpas». Šādā veidā ģerboņa apraksts tika sagatavots 1924. gada maijā, lai iesniegtu to apstiprināšanai Valsts prezidentam. Tomēr vēl pirms visu Latvijas pilsētu ģerboņu iesniegšanas apstiprināšanai komitejas locekļi nolēma konsultēties ar lietpratēju Baltijas heraldikas jautājumos baltvācu vēsturnieku Hermani Bruiningu. Valmieras jaunais ģerbonis bija to skaitā, kurus viņš atzina kā tādus, kas «nesaskan ar heraldikas likumiem». Beigu beigās pilsētas dome tomēr piekrita atgriezties pie vecā ģerboņa, kur liepas zaros karājās 2 vairodziņi ar ordeņa krustu. Krustu vietā ievieto Latvijas karoga krāsas, savukārt vērša pieri saglabā.
Divdesmito gadu pašā sākumā īpatnēju Valmieras ģerboni bija zīmējis mākslinieks Ansis Cīrulis. Šajā metā Cīrulis par pamatu ņēmis zviedru laikos izveidoto ģerboni, kam papildus apakšējos zaros abpus stumbram iekārts pa sarkanbaltsarkanam sešstūrainam vairodziņam. Tādējādi ģerbonis tika tuvināts 16. gs. zīmoga zīmējumam. Ar Heraldiskās komitejas locekļa grafiķa Riharda Zariņa tiešu līdzdalību tika veidoti apstiprināmo ģerboņu zīmējumi. Viņa rīcībā bija arī A. Cīruļa metu kopojums. Galīgajā variantā Valmieras ģerbonim par pamatu ņemts Cīruļa zīmējums, kas radoši pārstrādāts, piemērojot to vienotas valsts heraldikas sistēmai.
Saskaņā ar 1925. gada prezidenta izsludināto likumu Valmieras pilsētas ģerboņa aprakstā bija noteikts: „Zelta laukā sarkana ragota vērša piere. No tās aug liepa. Liepas zaros piestiprināti divi vairogi valsts krāsās.” Interesanti, ka gada laikā pēc likuma publicēšanas dažos izdevumos par Latvijas ģerboņiem Valmierai doti divi ģerboņi - R. Kasparsona zīmētais un R. Zariņa vadībā pārstrādātais A. Cīruļa ģerbonis. Pēc R. Kasparsona zīmējuma veidotajam ģerbonim tomēr nebija lemta pilnīga aizmirstība. Šis zīmējums kļuva par pamatu 1936. gada 30. jūnijā apstiprinātajam Valmieras apriņķa ģerbonim.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Valmiera atguvusi 1925. gadā apstiprināto ģerboni. Savukārt 1936. gadā apstiprinātais apriņķa ģerbonis kļuvis par Valmieras rajona heraldisko simbolu.
Tev patiks šie raksti
