Pēckara grūtības ir joprojām izjūtamas.
No kara neatgriezās daudz jo daudz vīriešu. Sievietes pierada visu darīt pašas - jo citas izejas nebija, turklāt arī propaganda slavināja sievietes-traktoristes un sievietes-sliežu licējas -, un vīriešu deficīta laikos pierada pieņemt jebkādu vīrieša izstrādājumu, vismaz kaut kāds vīrietis, jo visām tikpat nepietika. Un šis attieksmes un rīcības modelis neizbēgami tika nodots nākamajām meitu un dēlu paaudzēm. Vēl šodien Latvijā dominē attieksme "jāpiecieš jebkāds lubraks, ka tik vīrietis", "sievietei jāvar viss" "sievietei jābūt stiprai un gudrai" un tamlīdzīgi, lai gan dzimumu proporcija sen jau izlīdzinājusies.
Ja neticat, palasiet "cālis.lv" tēmas "mans vīrs tikai tup dīvānā pie TV ar alus pudeli, man vienai viss jādara", kurās lielākā komentētāju daļa pamāca, kā ar to sadzīvot un kā jāiedvesmo vīrietis lieliem varoņdarbiem. (Ha, baigi viņiem vajag tos varoņdarbus, ja sieviete nodrošina ērtu dzīvi, nomaksātus rēķinus un savāktus bērnus - jo viņai pirmajai pieriebjas neizdarītais un nenokārtotais).