Vai tu to zināji par Latviju? [2]3
Zemestrīces parasti noteik tektonisko lūzumu zonās. Arī Latviju šķērso vairākas lūzuma zonas. Liela daļa no visām Latvijā notikušajām zemestrīcēm novērotas tieši vislielākajā Liepājas-Rīgas-Pleskavas tektoniskā lūzuma zonā un vietās, kur lūzumi maina virzienu. Vienu no Latvijā spēcīgākajām zemestrīcēm 1616. gadā Bauskas apkārtnē pierakstījis Valles mācītājs Georgs Mancelis: tā bijusi tik stipra, ka mājas tikušas satricinātas un no Zemes iekšienes nodunējis it kā pērkons. 7 balles (4,7 magnitūdas pēc Rihtera skalas) stipra zemstrīce 1908. gadā notikusi Ilūkste, kad ēku sienās un arī zemē parādījušās plaisas. To uzskata par spēcīgāko zemestrīci Latvijā. Latvijas teritorijā zemestrīces parasti ir “importētas” – hipocentrs atrodas kaut kur tālu, bet seismiskie viļņi atplūst līdz Latvijai. Piemēram, 1986. gadā Rumānija, 1000 km attālumā, notika postoša 6,8 balles stipra zemestrīce, un seismiskie viļņi līdz Latvijai “atskrēja” 3 minūtēs. Zemestrīčes stiprums Latvijā bija 3 balles. Latvijā Zemes garozas svārstības kopš 1993. Gada reģistrē seismiskā stacija “Čiekuri” un kopš 2006. gada digitālā seismiskā stacija “Slītere” 2009. gada jūlijā pirmo reizi Slīteres seismiskā stacija fiksēja vietējas izcelsmes zemestrīci. Tās cilmvietas dziļums bija 15km, stiprums – 3,4 balles.
Pirms 250-300 gadiem ceļojošās kāpas tagadējā jūras krastā aizņēma 7700 ha lielu platību. To rašanās cēlonis bija mežu izciršana, zemsedzes vākšana pakaišiem, lopu ganīšana kāpās, kari un mežu ugunsgrēki. Kurzemes piekrastē kāpas pārvietojās 0,5-1,5 km tālu no jūras krasta, un Jūrmalciema apkārtnē, kā arī Vecāķu un Lilastes tuvumā ceļojošās kāpas apraka zemnieku sētas, pusmuižas, ceļus, laukus, mežus, pat nelielas upīšu ielejas. Bija nepieciešami gandrīz 150 gadi, lai kāpu ceļošanu apturētu un tās apmežotu. Mūsdienās vēja erozijas rezultātā smilšu pārceļošana ir iespējam posmā no Papes līdz Liepājai, Irbes šauruma piekrastē no Lūžņas līdz Kolkai, Rīgas līča dienvidu krastā Daugavgrīvas salā un no Daugavas līdz Lilastei. Lai neatkārtotu oagājušo gadsimtu kļūdas, mūsdienās piekrastes veģetācijas aizsardzība ir paredzēta “Aizsargjoslu likumā”, kurā noteikti saimnieciskās darbības un citi ierobežojumi.
Mūsdienās nozīmīgs reljefa pārveidotājs ir cilvēks, tāpēc izšķir īpašu reljefa formu grupu – antropogēnās reljefa formas. Cilvēki jau izsenis dažādu iemeslu dēļ ir mainījuši dabisko ainavu. Latvijā ir gandrīz 500 pilskalnu – tie ir pirmie dabas objekti, kurus pārveidojusi cilveka darbība. Senie Latvijas iedzīvotāji apdzīvoja augstākos paugurus dabiski grūti pieejamās un aizsargātās vietās un nostiprināja tos, izrokot dziļus grāvjus, uzberot vaļņus un nogāzes padarot stāvākas. Mūsdienās pilskalni ir ļoti būtiski ainavas elementi ar lielu kultūrvēsturisku un estētisku nozīmi. Parasti no tiem paveras gleznainas ainavas, savukārt daži ir apauguši mežiem. Pilskalni galvenokārt koncentrēti upju ielejās un augstieņu nogāzēs. Visvairāk pilskalnu ir Kurzemes DR, Latgales DA, kā arī Gaujas un Daugavas krastos. Savulaik viens ni lielākajiem pilskalniem bija Oliņkalns, kurš tagad redzams vairs tikai kā sala Daugava. Mūsdienās augstākais pilskalns ir Dzerkaļu kalns, bet viens no stāvākjiem – Drusku pilskalns. Teikām apvīti ir Tērvetes, Aizkraukles, Buses jeb Matkules, Cērtenes, Sateseles u. c. pilskalni. Rīgas centrā vietā, kur tagad ir līdzens laukums Esplanāde, kādreiz atradās Kubes kalns, kuru noraka 18. gs. un ar noraktajām smiltīm aizpildīja zemākas vietas, Daugavas attekas, uzbēra ceļus. Savukārt netālu paceļas 15 m augstais mākslīgi uzbērtais Bastejkalns. To izveidoja 19. gs., nojaucot Rīgas nocietinājuma valni. Viens no populārākajiem mūsdienās mākslīgi veidotajiem kalniem ir Lemberga hūte Ventspilī. Šo 2005. g. atklāto slēpošanas kalnu uzbēra no būvgružiem un nederīga ielu seguma. Katru vasaru kalnu paaugstina, nu jau tas ir sasniedzis 47 m augstumu. Arī Lido kalns (Riekstu kalns) Vidzemes augstienē, uzberot no dīķiem izrakto grunti. Savulaik daudzviet zemākie pauguri tika nolīdzināti, veicot lauksaimniecības un meliorācijas darbus un cīnoties pret augsnes eroziju. Viens no jaunākajiem dabiskas ainavas pārveidošanas piemēriem ir Amatas novadā izveidotais Amatciems. Tur ir sastumti pauguti, bet starp pauguriem ir izraksti dīķi. Mākslīgi veidotajā ainavā uzceltas dzīvojamās ēkas un izveidoti piebraucamie ceļi.
Decembrī Saules augstums virs horizontal Latvijā ir tikai 8-11* un Saules radiācijas daudzums nepilni 41 MJ/m2 mēnesī. Jūnijā Saules augstums virs horizontal ir 55-57* un Saules radiācijas daudzums sasniedz 615 MJ/m2. Latvijas saņemtais Saules radiācijas daudzums ir nepietiekams, lai iztvaikotu visi nokrišņi. Lielais mitruma daudzums veicina ūdeņiem bagātu upju, ezeru un purvu veidošanos.
Pirmos regulāros meteoroloģiskos novērojumus Latvijā sāka veikt 18. gadsimta vidū. Pati vecākā Latvijā ir Rīgas meteoroloģiskā stacija (dibināta 1795. gadā). Latvijas meteoroloģiskos novērojumus veic vairāk nekā 30 novērojumu stacijās (2010), kuras vienmērīgi izvietotas visa teritorijā. Tur visu diennakti ik pēc 3 stundām veic regulātus atmosfēras srāvokļa novērojumus pēc starptautiski saskaņtas programmas un ar vienāda tipa mērinstrumentiem. Stacijās reģistrē gaisa temperatūru, atmosfēras spiedienu, gaisa mitrumu, vēja ātrumu un virzienu, nosaka mākoņainumu un citus elementus. Iegūtie dati automātiski tiek nosūtīti uz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteorloģijas centru Rīgā, kur tos izmanto sinoptisko prognožu veidošanai.