Otrā Pasaules kara laikā Vācija ar Hitleru priekšgalā bija apsēsta ar superieročiem, kas varētu mainīt kara gaitu un satriekt ienaidniekus ar savu kvalitāti un pārākumu, nevis kvantitāti. Ar tādu mērķi arī tika radīts vācu mīnmetējs „Karl-Gerät” - tā svars sasniedza 120 tonnas un tā 600 mm mīnmetējs lika 88 mm lielgabaliem izskatīties pēc rotaļlietām.
Bet visu pēc kārtas: 1936. gadā vācu kompānija Rheinmetall sazinājās ar armijas vadību un ierosināja izstrādāt jaunu ieroci, kas spētu efektīgi iznīcināt franču nocietinājumus uz Mažino aizsardzības līnijas, kura stiepās gar Francijas un Vācijas robežu 20-25 km platumā.
Taču izstrāde un ieroča testēšana ievilkās un pirmo kara darbību šis mīnmetējs ieraudzīja 1941. gadā un arī ne bez savām problēmām. Divi šādi mīnmetēji tika nosūtīti uz Krieviju (PSRS) Barbarosa operācijas ietvaros ar mērķi palīdzēt ieņemt smagi aizsargātus nocietinājumus. Taču viens no mīnmetējiem saplīsa pirms kaujas, bet otrs raidīja 31 no 36 lādiņiem, kas bija paņemti līdzi, līdz tika atsaukts atpakaļ uz Vāciju.
Katrs no šiem lādiņiem svēra no 1250 kg līdz 2170 kg, un mīnmetējs spēja šos lādiņus raidīt 10 km tālu. Un, trāpot nocietinājumiem vai bunkuriem, šie lādiņi spēja caursist betona sienas, kuru biezums sasniedza pat 3.5 metrus. Katrs mīnmetējs spēja raidīt vienu lādiņu katras 10 minūtes, lai gan realitātē pārlādēšanas laiks bija daudz ilgāks.
Šī tipa mīnmetējiem, lai tie spētu funkcionēt, bija nepieciešama 21 cilvēka liela komanda, kas nodrošināja mašīnas kaujas spēju izpildi. Tāpat papildus tam bija nepieciešams arī ceļamkrāns, kas palīdzēja ielādēt mašīnā divas tonnas smagos lādiņus. Un, protams, citas atbalsta mašīnas, kas pārvietoja munīciju, degvielu un vienkārši garantēja mīnmetēja drošību.
Pats Karl-Gerät bija 11.15 metru garš, 3.16 metru palts un 4.38 metru augsts, šī 124 tonnu smagā mašīna spēja pārvietoties ar 10 km/h lielu ātrumu un ar pilnu bāku varēja nobraukt 50 km. Kopā Vācija Otrā Pasaules kara laikā saražoja septiņus šī tipa mīnmetējus, kur katram bija savs unikāls vārds no skandināvu mitoloģijas, proti, Thor, Odin, Loki, Ziu, Baldur un Wotan.
Nobeigumā, par raksta virsrakstu , kurā mīnmetēja lādiņi salīdzināti ar krievu ballistisko raķešu kaujas galviņām, proti, ja mēs runājam par konvencionālo bruņojumu, tad Iskander un Tochka raķetēm ir 480 kg kaujas galviņas, bet Scud-B un Oka gandrīz tonna. Bet tā kā Karl-Gerät ir mīnmetējs, praktiski pats lādiņš bija kā kaujas galviņa, kurš varēja svērt pat vairāk kā 2 tonnas.
Lai arī salīdzinājums nav īsti korekts, tik un tā interesanti.
ŠĪ informācija ir interesanta,jo par šo kaujas mašīnu ļoti maz runāja, un tas bija tāpēc, ka ļoti neefektīvs ieocis,mazkustīgs,vajadzīga ļoti liela apkalpe un daudz dažādu palīgierīču,vienīgais labums varētu derēt dīķu rakšanai,padomāt tikai kas par bedri pēc tāda grāviena.
Aparāts labais, bet funkcionāli to dēvēja par mortīru - lielgabalu, kas paredzēts pretinieka būvju iznīcināšanai. Lai gan ideja par mīnmetēju ir laba - to var uzskatīt par lielulmlielu mīnmetēju. Paldies par rakstu!
Salīdzināt šito zvēru ar 88mm ir ļoti nekorekti, jo tie ir 2 ļoti dažādu tipu ieroči, turklāt es esmu pārliecināts, ka reālā atdeve (t.i. iznīcinātā pretinieka apjoms) no 88mm lielgabaliem bija nesalīdzināmi lielāka, nekā no šīs wunderwaffeles. Gan tāpēc, ka 88mm lielgabali (jebkuri) bija masveida produkcija, gan tāpēc, ka viņi būtībā bija snaiperu ieroči ar fantastisku precizitāti. Starp citu, ir zināms vismaz viens gadījums, kad vācieši izsita Mažino līnijas fortu, no ~2km sašaujot tā ambrazūras ar 88mm lielgabalu.
Un man ir aizdomas, ka arī modernās ballistiskās raķetes (ar visām konvenciālajām galvām) krīt daudz precīzāk, nekā rakstā aprakstītās wunderwaffeles bomba.
Lai arī salīdzinājums nav īsti korekts, tik un tā interesanti. 
tieši manas domas!
7. nosaukums bija Fenrir.
Nosaukumi pēc izgatavošanas kārtas numura:
I = „Adam“ vēlāk pārdēvēja par "Baldur"
II = „Eva“ vēlāk pārdēvēja par "Wotan"
III = „Odin“,
IV = „Thor“,
V = „Loki“,
VI = „Ziu“
VII = „Fenrir“.
