Katrai valstij, katrai tautai ir sava vēsture un savi varoņi, ar ko tā lepojas. Mēs dažkārt mēdzam aizmirst, ka latvieši ir ne mazāk gudri, stipri un varoši, kā citām tautām piederīgie. Mēs aizmirstam, ka arī mūsu zemē tapuši izgudrojumi un produkti, kas Latvijas un Eiropas industriālā mantojuma vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Gadsimtu gaitā mums bijuši gan lieli, gan mazi uzņēmumi, slaveni un mazāk slaveni zīmoli. Taču ir arī tādi uzņēmumi, kas nav tikai vienkārši ražošanas objekti, bet nacionālas nozīmes lepnums. Tāda bija - nu jau diemžēl bija - Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, ko padomju varas gados mēdza dēvēt par Latvijas rūpniecības flagmani. Un patiesi - VEF un daudzi tās inženieru izgudrojumi un ražotie produkti ir sasniegumi, ar kuriem mēs varam lepoties pat pasaules mērogā.
VEF agrīnais priekštecis cara Krievijā bija rūpnīca „Union”. 1887.gadā vairāku Berlīnes elektrotehnisko firmu pārstāvis Henrihs Detmans iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu Rīgā, Pleskavas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 214). No 1888.gada firmu dēvēja par „Krievu - Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu”, bet 1898.gadā uz fabrikas bāzes tika nodibināta „Krievu elektriskā biedrība „Union”". 1904.gadā uzņēmums nonāca vācu koncerna „AEG” īpašumā un pēc gada kļuva par tā filiāles „Krievu sabiedrības „Vispārējā elektrības kompānija”" daļu. „Union” izgatavoja elektromašīnas, iekārtas elektriskajiem tramvajiem, elektriskos skaitītājus, elektroaparatūru kara kuģiem, citus elektroizstrādājumus. Šeit tika izgatavota arī Rīgas Politehnikuma (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) elektrotehniskās laboratorijas aparatūra, tāpat pirmā dinamomašīna, ko uzstādīja Šmita cementa fabrikā Rīgā.